|
Nov. 18th, 2022|02:40 pm |
|
Tā lūk un tā dusmiņa, jau arī nepaliek mazāka, varbūt par kripatiņu. Tai bridī, kad mamma pasaka ''nu ko tas dos, ka Tu atkal iesi pie psihoterapēta, nekas jau nav mainījies pa šo laiku?'' Un man tāds vienkārši - y'o, for rīl? Cmon? Tu tiešām neredzi? Bet tad man ir tāds iekšējais whatever, ko es te cenšos vēl aivien viņai pierādīt? Nu tā - zini, fuck You bich. Cilvēks pats savā putrā noracies un neredz, un negrib redzēt, un es taču ik pa brīdim pieņemu, ka arī nekad nesaredzēs. Un tad arī viss cits sakārtojās, bet takal un takal tomēr pēc visa laika atnāk tā sajūta, ka tā taču ir mana mamma, tās laikam ir tās ilgas pēc sieviešķās enerģijas, kas Tevi samīļos un sapijās.. |
|