| Brīvības dejā |
Nov. 30th, 2021|05:13 pm |
Piesalst. Uz vakaru mākoņi izklīda un tagad caur logiem zogās zvaigžņu gaisma. Šodien es centos atgriesties pati pie sevis. Ar katru dienu mana dvēsele runā mazliet skaļāk. Ticība, ka šoziemu varētu pārlaist bez antidepresantiem uz šo brīdi ir 5% apmēram - tas arī sakrīt ar manu dvēseles balss skaļumu esošajos laikos.
Daudz domāju par pagājušo vasaru un laiku ko pavadījām kopā. Domāju, par to, kā pakāpensiki sevi iemainīju pret viņa patiesībām. Domāju, cik nemanāmi, viņa lauks pārņēma manu un to, kā mana mīlestība pret sevi, sāka pārtapt mīlestībā pret viņu, lai gan es nezinu, nezinu, vai tā bija mīlestība, vai vienkārši iekāre.. iekāre realizēt sava ego ieceres un vajadzības, jo mīlestību taču pret sevi nevar pazaudēt, vai ne?
Un tagad es atkal apskauju sevi. Apguļos gultā- aizveru acis un sajūtu sevi dziļāk un vairāk. Es atveros, tai sajūtai, ka saredzu un mīlu sevi. Ielpoju sevi atpakaļ centrā un domāju, par to, ka pienāks diena, kad es jutīšos redzēta un es redzēšu to otru. Man nevajag daudz - tikai brīvību būt sev pašai un mīlestību kodolā un viss pārējais zinu, ka saliksies. Es ilgojos, būt sev un būt brīva - būt tā, kas zem visiem šiem slāņiem esmu un allaž esmu bijusi. |
|