šai stāstā man ar jums jāpadalās.
No: Heinrich Boell, Erzaehlungen.
© 1994 by Verlag Kiepenheuer & Witsch Koeln.
Manis paša tulkojums no vācu val.
Kādā ostā vienā no Eiropas rietumu piekrastēm nabadzīgi ģērbies vīrs guļ savā zvejnieku laivā un snauduļo. Kāds labi ģērbies tūrists nupat ieliek jaunu filmiņu savā fotoaparātā, lai nofotografētu idillisko ainavu: zilas debesis, zaļa jūra ar mierīgām sniegbaltām viļņu galotnēm, melna laiva, sarkana zvejnieku cepure. Vēlreiz: klikšķis, un, par cik trīs lietas - labas lietas, trešoreiz: klikšķis. Sausais, gandrīz naidīgais troksnis pamodina snauduļojošo zvejnieku, kurš miegaini pieceļas, mēģina samakšķerēt savu cigarešu paciņu, bet pirms viņš meklēto atrod, steidzīgais tūrists viņam jau tur paciņu deguna priekšā, cigareti ne gluži ieliek mutē, bet iespiež rokā, un ceturtais – šķiltavu – klikšķis noslēdz steidzīgo pieklājību. Šī teju neapjaušamā, nekad nepierādāmā veiklas izpalīdzības pārspīlējuma dēļ ir izveidojies kāpināts apjukums, kuru tūrists – valsts valodu protošs – mēģina pārvarēt ar sarunu.
„Jums šodien būs labs loms.”
Zvejnieka galvas pakratīšanās. „Bet man teica, ka laiks ir ļoti labvēlīgs.” Zvejnieka galvas paklanīšanās.
„Jūs tātad nebrauksiet jūrā?”
Zvejnieka galvas pakratīšanās, augoša tūrista nervozitāte. Viņam, protams, rūp nabadzīgi ģērbtā cilvēka labklājība un ir žēl (zvejnieka) garām palaistās iespējas (ko dzīvē sasniegt).
„O? Vai jūs nejūtaties labi?”
Beidzot zvejnieks pāriet no zīmju valodas uz tiešām izrunātiem vārdiem.
„Es jūtos lieliski” viņš saka. „Es nekad neesmu juties labāk.”
Viņš pieceļas, pastiepjas, it kā vēloties demonstrēt, cik viņam atlētiska miesasbūve.
„Es jūtos fantastiski.”
Tūrista sejas izteiksme kļūst arvien nelaimīgāka, viņš vairs nevar apspiest jautājumu, kas viņam, tā sakot, uz sirds.
„Bet kāpēc tad jūs nebraucat jūrā?”
Atbilde ir ātra un īsa.
„Tāpēc, ka es jau šorīt izbraucu.”
„Vai loms bija labs?”
„Tas bija tik labs, ka man vairs nav jābrauc otrreiz, manos grozos bija četri omāri, noķēru gandrīz divus dučus makreļu…”
Zvejnieks, beidzot pamodies, tagad atmaigst un tūristam mierinoši papliķē pa plecu. Tā rūpju māktais skatiens viņam gan liekas nevietā, taču aizkustinoši līdzjūtīgs.
„Man pietiek pat rītdienai un parītdienai”, viņš saka, lai atvieglotu svešinieka dvēseli. „Vai gribat uzsmēķēt kādu no manām?”
- „Jā, paldies!”
Cigaretes tiek ieliktas mutēs, piektais klikšķis, svešinieks, galvu kratot, apsēžas uz laivas malas, noliek fotoaparātu, jo tagad abas rokas vajadzīgas, lai darītu viņa runu iespaidīgāku.
„Es gan negribu jaukties jūsu darīšanās”, viņš saka, „bet iedomājieties, ka jūs šodien izbrauktu jūrā vēl otro, trešo, varbūt pat ceturto reizi, un noķertu trīs, četrus, piecus, pat desmit dučus makreļu… Iedomājieties tikai!”
Zvejnieks pamāj ar galvu.
„Jūs”, tūrists turpina, „ne tikai šodien, bet arī rīt, parīt, jā, katrā labā dienā divas, trīs, varbūt četras reizes izbrauktu jūrā – vai zināt, kas tad notiktu?”
Zvejnieks pakrata galvu.
„Jūs, vēlākais, pēc gada varētu iegādāties motoru, pēc diviem gadiem otru laivu, pēc trim vai četriem gadiem Jums varbūt būtu mazs kuteris, ar divām laivām vai ar kuteri jūs, protams, sazvejotu daudz vairāk – kādudien jums būtu divi kuteri, jūs…”, sajūsma viņam uz brīdi aizlauž balsi. „Jūs uzbūvētu mazu ledus pagrabu, varbūt arī kūpinātavu, vēlāk marinādes fabriku, lidotu apkārt pats ar savu helikopteru, izsekotu zivju barus un dotu norādījumus saviem kuteriem pa rāciju, jūs varētu nopirkt tiesības zvejot lašus, atvērt zivju restorānu, eksportēt omārus tieši uz Parīzi bez starpniekiem – un tad…” – atkal sajūsma viņam aizlauž balsi. Kratot galvu, aizkustināts līdz sirds dziļumiem, gandrīz aizmirsis savu atvaļinājumu viņš skatās uz tuvojošos paisumu, kurā mundri lēkā nenoķertās zivis. „Un tad”, viņš saka, bet sajūsma viņam atkal atņem runas spēju.
Zvejnieks viņam papliķē pa muguru kā bērnam, kas aizrijies.
„Kas tad?” viņš klusi jautā.
„Tad”, svešinieks klusā sajūsmā saka, „tad jūs varētu mierīgi sēdēt šeit līcī, snauduļot saulē – un skatīties uz burvīgo jūru.”
„Bet es taču to daru jau tagad”, atbild zvejnieks, „es mierīgi sēžu līcī un snauduļoju, tikai jūsu klikšķināšana mani iztraucēja.”
Tiešām, šādi pamācītais tūrists domīgi devās tālāk, jo pirms tam viņš arī ticēja, ka strādā tādēļ, lai kādu dienu viņam vairs nebūtu jāstrādā, un viņā nepalika ne miņas no līdzjūtības pret nabadzīgi ģērbto zvejnieku, vien viegla skaudība.
© 1994 by Verlag Kiepenheuer & Witsch Koeln.
Manis paša tulkojums no vācu val.
Kādā ostā vienā no Eiropas rietumu piekrastēm nabadzīgi ģērbies vīrs guļ savā zvejnieku laivā un snauduļo. Kāds labi ģērbies tūrists nupat ieliek jaunu filmiņu savā fotoaparātā, lai nofotografētu idillisko ainavu: zilas debesis, zaļa jūra ar mierīgām sniegbaltām viļņu galotnēm, melna laiva, sarkana zvejnieku cepure. Vēlreiz: klikšķis, un, par cik trīs lietas - labas lietas, trešoreiz: klikšķis. Sausais, gandrīz naidīgais troksnis pamodina snauduļojošo zvejnieku, kurš miegaini pieceļas, mēģina samakšķerēt savu cigarešu paciņu, bet pirms viņš meklēto atrod, steidzīgais tūrists viņam jau tur paciņu deguna priekšā, cigareti ne gluži ieliek mutē, bet iespiež rokā, un ceturtais – šķiltavu – klikšķis noslēdz steidzīgo pieklājību. Šī teju neapjaušamā, nekad nepierādāmā veiklas izpalīdzības pārspīlējuma dēļ ir izveidojies kāpināts apjukums, kuru tūrists – valsts valodu protošs – mēģina pārvarēt ar sarunu.
„Jums šodien būs labs loms.”
Zvejnieka galvas pakratīšanās. „Bet man teica, ka laiks ir ļoti labvēlīgs.” Zvejnieka galvas paklanīšanās.
„Jūs tātad nebrauksiet jūrā?”
Zvejnieka galvas pakratīšanās, augoša tūrista nervozitāte. Viņam, protams, rūp nabadzīgi ģērbtā cilvēka labklājība un ir žēl (zvejnieka) garām palaistās iespējas (ko dzīvē sasniegt).
„O? Vai jūs nejūtaties labi?”
Beidzot zvejnieks pāriet no zīmju valodas uz tiešām izrunātiem vārdiem.
„Es jūtos lieliski” viņš saka. „Es nekad neesmu juties labāk.”
Viņš pieceļas, pastiepjas, it kā vēloties demonstrēt, cik viņam atlētiska miesasbūve.
„Es jūtos fantastiski.”
Tūrista sejas izteiksme kļūst arvien nelaimīgāka, viņš vairs nevar apspiest jautājumu, kas viņam, tā sakot, uz sirds.
„Bet kāpēc tad jūs nebraucat jūrā?”
Atbilde ir ātra un īsa.
„Tāpēc, ka es jau šorīt izbraucu.”
„Vai loms bija labs?”
„Tas bija tik labs, ka man vairs nav jābrauc otrreiz, manos grozos bija četri omāri, noķēru gandrīz divus dučus makreļu…”
Zvejnieks, beidzot pamodies, tagad atmaigst un tūristam mierinoši papliķē pa plecu. Tā rūpju māktais skatiens viņam gan liekas nevietā, taču aizkustinoši līdzjūtīgs.
„Man pietiek pat rītdienai un parītdienai”, viņš saka, lai atvieglotu svešinieka dvēseli. „Vai gribat uzsmēķēt kādu no manām?”
- „Jā, paldies!”
Cigaretes tiek ieliktas mutēs, piektais klikšķis, svešinieks, galvu kratot, apsēžas uz laivas malas, noliek fotoaparātu, jo tagad abas rokas vajadzīgas, lai darītu viņa runu iespaidīgāku.
„Es gan negribu jaukties jūsu darīšanās”, viņš saka, „bet iedomājieties, ka jūs šodien izbrauktu jūrā vēl otro, trešo, varbūt pat ceturto reizi, un noķertu trīs, četrus, piecus, pat desmit dučus makreļu… Iedomājieties tikai!”
Zvejnieks pamāj ar galvu.
„Jūs”, tūrists turpina, „ne tikai šodien, bet arī rīt, parīt, jā, katrā labā dienā divas, trīs, varbūt četras reizes izbrauktu jūrā – vai zināt, kas tad notiktu?”
Zvejnieks pakrata galvu.
„Jūs, vēlākais, pēc gada varētu iegādāties motoru, pēc diviem gadiem otru laivu, pēc trim vai četriem gadiem Jums varbūt būtu mazs kuteris, ar divām laivām vai ar kuteri jūs, protams, sazvejotu daudz vairāk – kādudien jums būtu divi kuteri, jūs…”, sajūsma viņam uz brīdi aizlauž balsi. „Jūs uzbūvētu mazu ledus pagrabu, varbūt arī kūpinātavu, vēlāk marinādes fabriku, lidotu apkārt pats ar savu helikopteru, izsekotu zivju barus un dotu norādījumus saviem kuteriem pa rāciju, jūs varētu nopirkt tiesības zvejot lašus, atvērt zivju restorānu, eksportēt omārus tieši uz Parīzi bez starpniekiem – un tad…” – atkal sajūsma viņam aizlauž balsi. Kratot galvu, aizkustināts līdz sirds dziļumiem, gandrīz aizmirsis savu atvaļinājumu viņš skatās uz tuvojošos paisumu, kurā mundri lēkā nenoķertās zivis. „Un tad”, viņš saka, bet sajūsma viņam atkal atņem runas spēju.
Zvejnieks viņam papliķē pa muguru kā bērnam, kas aizrijies.
„Kas tad?” viņš klusi jautā.
„Tad”, svešinieks klusā sajūsmā saka, „tad jūs varētu mierīgi sēdēt šeit līcī, snauduļot saulē – un skatīties uz burvīgo jūru.”
„Bet es taču to daru jau tagad”, atbild zvejnieks, „es mierīgi sēžu līcī un snauduļoju, tikai jūsu klikšķināšana mani iztraucēja.”
Tiešām, šādi pamācītais tūrists domīgi devās tālāk, jo pirms tam viņš arī ticēja, ka strādā tādēļ, lai kādu dienu viņam vairs nebūtu jāstrādā, un viņā nepalika ne miņas no līdzjūtības pret nabadzīgi ģērbto zvejnieku, vien viegla skaudība.
