Tas, kas ir – ir

Mēs ciešam tikai tad, ja ticam domai, kas ir pretrunā ar to, kas ir. Kad prāts ir skaidrs, mēs vēlamies tieši to, kas pašlaik ir. Ja jūs gribat, lai realitāte nebūtu tāda, kāda tā ir, jūs tikpat labi varat pacensties kaķim iemācīt riet. Jūs varat censties vēl un vēlreiz no jauna, bet beigu beigās kaķis palūkosies uz jums un pateiks: “Ņau.” Vēlēties, lai realitāte nebūtu tāda, kāda tā ir, – ir bezcerīgi.
Un tomēr, ja jūs pievērsīsiet uzmanību, – pamanīsiet, ka šādas domas parādās ap desmit reižu dienā. “Cilvēkiem jābūt labsirdīgākiem.” “Bērniem vajadzētu labi uzvesties.” “Manam vīram (vai sievai) ir man jāpiekrīt.” “Man vajadzētu būt slaidākai (vai skaistākai vai veiksmīgākai).” Tādas domas pauž vēlmi, lai realitāte būtu cita. Ja jums šķiet, ka tas skan skumji, jums ir taisnība. Visu stresu, kuru mēs izjūtam, izraisa pretošanās tam, kas patiesībā ir.
Jauniesācēji Darbā bieži man saka: “Bet pārstāt apstrīdēt realitāti nozīmētu bezspēku. Ja es vienkārši pieņemšu realitāti tādu, kāda tā ir, es kļūšu pasīvs. Es varu zaudēt vēlmi darboties”. Es viņiem atbildu ar jautājumu: “Vai jūs patiešām varat zināt, ka tā ir taisnība?” Kas dod jums vairāk spēka? – doma “Kaut es nebūtu pazaudējis savu darbu” vai “Es pazaudēju darbu, ko es tagad varu darīt”?
Darbs atklāj – tam, kam, mūsuprāt, nevajadzēja notikt, patiesībā bija jānotiek. Tam vajadzēja atgadīties, jo tas jau ir noticis, un nekādas domas pasaulē nespēj to vairs mainīt. Tas nenozīmē, ka mēs uz to pieveram acis vai atzīstam to par labu. Tas vienkārši nozīmē, ka jūs uztverat notiekošo bez pretošanās un apjukuma, ko izraisa iekšējā cīņa. Neviens nevēlas, lai viņu bērni slimotu, neviens nevēlas iekļūt autokatastrofā. Bet, kad tas notiek, kā gan var palīdzēt jūsu domu pretošanās tam, kas jau ir noticis? Mēs zinām, ka tas ne pie kā nenovedīs, un tomēr turpinām to darīt, jo nezinām, kā apstāties.
Es mīlu to, kas ir ne tādēļ, ka esmu garīgs cilvēks, bet gan tāpēc, ka man ir sāpīgi apstrīdēt realitāti. Mēs varam sajust, ka realitāte ir laba tāda, kāda tā ir, jau tāpēc vien, ka tad, kad apstrīdam to, mēs izjūtam spriedzi un vilšanos. Mēs nejūtamies dabiski, neizjūtam dvēseles līdzsvaru. Bet, kad pārstājam pretoties realitātei, darbības pārstāj būt sarežģītas, tās ir elastīgas, labestīgas, un tām nepiemīt bailes.


Nodarboties ar savām lietām

Es vispār redzu tikai trīs lietu veidus: manu, jūsu un Dieva. (Man vārds Dievs nozīmē – ‘realitāte’. Realitāte ir Dievs, jo tā valda. Visu, kas ir ārpus manas kontroles, ārpus jūsu kontroles, un vispār nav pakļauts jebkādai kontrolei, – es saucu par Dieva lietām.)
Lielākā daļa mūsu stresa ir rezultāts tam, ka mēs domās nodarbojamies nevis ar savām, bet gan citu lietām. Kad mēs domājam: “Tev jāatrod darbs, es gribu, lai tu būtu laimīgs, tev ir jāatnāk laikā, tev vajadzētu vairāk parūpēties par sevi,” es iejaucos tavās lietās. Kad mani satrauc zemestrīce, ūdensplūdi, karš vai diena, kad es nomiršu, es nodarbojos ar Dieva lietām. Ja es domās esmu aizņemta ar tavām vai Dieva lietām, tad rezultāts ir atdalīšanās. Es to pamanīju jau 1986. gadā. Kad es domās sāku nodarboties ar mātes lietām, piemēram, ar domu “Manai mātei ir mani jāsaprot”, mani uzreiz pārņēma vientulības sajūta. Un es atklāju, ka ik reizi savā dzīvē, kad es sajutu aizvainojumu vai vientulību, izrādījās, ka esmu ielīdusi svešās lietās.
Ja jūs dzīvojat savu dzīvi, un arī es domās dzīvoju jūsu dzīvi, – kas gan tad dzīvo manējo? Mēs abi esam tur. Domās nodarbojoties ar jūsu lietām, es nespēju pievērsties savai dzīvei. Esmu atdalīta pati no sevis un vēl brīnos, kāpēc man dzīvē neveicas.
Domāt, ka es zinu, kas ir labāk kādam citam, nozīmē nenodarboties ar savām lietām. Pat mīlestības vārdā, tā ir tīra augstprātība, un rezultātā rodas spriedze, nemiers un bailes. Vai es zinu, kas ir pareizi man? Lūk, tā ir mana vienīgā lieta. Ļaujiet man pastrādāt pie tā, pirms es sāku risināt jūsu vietā jūsu problēmas.
Ja jūs sapratīsiet šos trīs lietu veidus tik labi, lai nodarbotos tikai ar savām lietām, jūs pat iedomāties nevarat, cik ļoti tas atvieglos jūsu dzīvi. Nākamajā reizē, kad jūs sajutīsiet stresu vai diskomfortu, pajautājiet sev, ar kā lietām jūs domās nodarbojaties. Un, iespējams, jūs sāksiet smieties! Šis jautājums var novest jūs atpakaļ pie sevis. Varbūt jūs atklāsiet, ka nekad neesat bijuši klāt savā dzīvē, ka visu savu dzīvi esat dzīvojuši domās, nodarbojoties ar citu cilvēku lietām. Jau tas, ka jūs vienkārši atskārtīsiet, ka esat aizņemti ar citu lietām, var jūs atvest atpakaļ pie jūsu brīnišķās būtības.
Un, ja jūs mazliet pavingrināsieties tajā, iespējams, jūs pamanīsiet, ka ar jūsu lietām arī nav jānodarbojas un ka dzīve lieliski plūst pati.


Sastapt savas domas ar izpratni

Doma ir nekaitīga, kamēr mēs tai neticam. Ne jau pašas domas izraisa ciešanas, bet gan mūsu pieķeršanās tām. Pieķerties domai – tas nozīmē, nejautājot noticēt, ka tā ir taisnība. Pārliecība – tā ir doma, kurai mēs esam piesaistīti ilgu laiku, dažreiz gadiem ilgi.
Vairums cilvēku tic, ka tie ir tieši tādi, kādus tos apraksta viņu domas. Reiz es ievēroju, ka neelpoju – ar mani elpoja. Pēc tam es tāpat, sev par izbrīnu, atklāju, ka es nedomāju – patiesībā ar mani domā, un domās nav nekā personīga. Vai jūs pamostaties no rīta un sev sakāt “es domāju, ka šodien es nedomāšu”? Par vēlu: jūs jau domājat! Domas vienkārši uzrodas. Tās atnāk no nekurienes un aiziet – nekurp, kā mākoņi, kas aizslīd skaidrās debesīs. Tās atnāk, lai aizietu, nevis, lai paliktu. Tajās nav ļaunuma, kamēr mēs tām nepieķeramies tā, it kā tās būtu patiesība.
Neviens nekad nav spējis kontrolēt savas domas, lai gan ļaudīm patīk parunāt par to, kā tiem tas ir izdevies. Es nepadzenu savas domas – es tās sagaidu ar izpratni, un tad tās atlaiž mani.
Domas ir kā vējiņš vai koku lapas vai pilošas lietus lāses. Tās parādās vienkārši tāpat, un, izzinot tās, mēs varam ar tām sadraudzēties. Vai jūs strīdētos ar lietus lāsi? Lietus lāsēs nav nekā personīga, nedz arī domās. Kad pirmo reizi jūs sastapsiet nepatīkamu koncepciju ar izpratni, nākamreiz, kad tā parādīsies, tā var šķist pat interesanta. Tas, kas agrāk likās kā murgs, tagad vienkārši ir interesanti. Nākamajā reizē, kad tas parādās, tas var izlikties pat smieklīgi. Un citreiz jūs pat varat to nepamanīt. Tas ir mīlestības spēks pret to, kas ir.