Vai tiešām labāk ir nedarīt neko, nekā darīt to, kas nepatīk?
Lēnā garā, laikam ejot, šķiet, pārgrupējos uz pirmo. Pirmkārt, jau - visu pasaules neaudu nenopelnīsi. Otrkārt, ja garšo zivs, tomēr viņa nenormāli smako - tiešām izjust diskomfortu ir prātīgāk nekā vienkārši izmest viņu ārā? Jā, jā, jā... var teikt, sliktam dejotājam savas dabas dotās "ekstras" traucē. Neesmu teicis, ka esmu labs - vienkārši brīžos, kad liekas vari visu, nedomā par spēku (vairāk gan morālo) sadalīšanu, ka šis jau nu nav sprints desmit sekunžu garumā - te ir kārtīgs maratons, turklāt, gadiem ilgs.
Sasodīts, kur ir problēma. Esi saprātīgs cilvēks. Spēj domāt, pārvietoties, izteikt viedokli, bet, dažkārt, kā aptumsums gaišā dienas laikā. Tā arī sanāk stāvēšana garas rindas galā ar domu - nez man pietiks, varbūt tie priekšā visu paņems un šitiem te beigās nepaliks. Ak jā, es arī viens no "tiem" pēdējiem. Kur ir problēma tikt tur priekšgalā un pašam redzēt kā to visu sadala. Galu galā, es zinu tieši cik es gribu. Bet paņemt nemāku...
Dažreiz prātoju, ka vajadzīga lielāka motivācija - stiprāka par jau sākotnējo sākuma sākumu - motivācija ir dzīvot labāk. Varbūt tieši tas, ka dzīvo viens un sev, jau teju divus gadus grauž mani kopā? Vispār ļoti iespējams... Nekļūdās tie, kuri neko nedara - kas notiks, ja kļūdīšos šajā aspektā? Vismaz būšu mēģinājis? Droši, ka tā būtu pareizākā pieeja uz šo brīdi.
