Pašapliecināšanās

Konstruktors
Vispārzināms dotais ir tas, ka jebkurās tuvās attiecībās ir divi cilvēki. Zināms arī tas, ka viens no mērķiem cilvēka dzīvē ir nodzīvot laimīgu dzīvi. Pagaidām vēl nav atklāts gan kā nodzīvot laimīgu dzīvi, bet tā kā būtiska loma cilvēka dzīvē ir tuvām attiecībām (sākotnējs pēc noklusējuma pieņemts apgalvojums), tad jautājums ir kā nodzīvot laimīgu savu individuālo dzīvi esot zināmā mērā saistītam ar kādu citu.
Jautājums ir būtisks, jo attiecības neapšaubāmi nozīmē, ka ir jāziedo daļa savas brīvības. Bet, ja cilvēks ir atdevis zināmu daļu savu kontroles tiesību pār sevi, kā mēs varam zināt, ka, nespējot pilnībā lemt par sevi, šis cilvēks spēs būt spējīgs nodrošināt apstākļus, kas noved viņu pie laimīgas dzīves.
Turpmākajā tekstā es nepretendēju uz absolūtu patiesību vai jaunatklājēja statusu. Šis ir tīri mana iekšējā dialoga un atziņu izklāsts, kas man šodien liek justies laimīgam. Ir taču patīkami, ja ir radusies nedaudz vairāk skaidrība par sevi.
Tātad pirmkārt visa argumentācija būs būvēta uz analoģijām. Cilvēks ir daudzšķaitņains veidojums, tas ko viņš atdod attiecībās ir viena no šķautnēm. Šī šķautne ir tas, ko jau sākotnēji sugas pašsaglābašanās nepieciešamības dēļ ieviesa evolūcija, daba vai kas cits vai cita, kam jūs ticat. Lūk šo mēs tad arī atdodam otram.
Bet ar to viss vēl nav beidzies, protams. Tā kā cilvēks pēc definīcijas ir sarežģīts sabiedrisks dzīvnieks, un tas man nav jāpierāda, tad šajā visā procesā ir iesaistīti kas vairāk par kopošanās un sugas turpināšanas rituāli. Turklāt vēsturiski vismaz Rietumeiropas civilizācijā, pie kuras piederos arī es, dažādu iemeslu dēļ ir radusies un tiek kultivēta monogāmija (es atbalstu monogāmiju un esmu tās liels piekritējs). Tātad cilvēki attiecībās meklē ilgglaicīgu, patstāvīgu partneri, ar kuru veikt dažādus sociālus rituālus. Saliekot šīs pēdējās lietas kopā, rodas vēl viena „problēma“, cilvēks ne tikai atdod daļu savas brīvības, bet viņam ir jāiesaistās kopējās nereti sinhronās darbībās ar vēl kādu iespējams par sevi pastāvēt gribošu indivīdu.
Tātad nepietiek tikai ar brīvības ziedošanu, bet ir arī nepieciešama iesaistīšanās procesā un dažādu darbību veikšanā kopā ar vēl vienu cilvēku. Šis teorētiski vēl vairāk ierobežo indivīda iespējas brīvi darboties, lai sasniegtu savu individuāli laimīgo dzīvi. Diezgan bezcerīga aina jāatzīst.
Tātad jautājums tagad kļūst, kāds ir mehānisms, lai cilvēks šajā situācijā spētu nodrošināt sev laimi. Un lūk arī sākas analoģijas.
Mūsu divi cilvēki ir mazi bērni un katram ir klucīšu komplekts, ar ko spēlēties. Kopējie rituāli un aktivitātes, kuros abi bērni jūtas laimīgi un neierobežo individuālās laimīgās dzīves konceptu, jo viņi abi ir laimīgi, ir brīži, kad viņi jauki un draudzīgi spēlējas kopā ar abu klucīšiem (var ar visiem, bet var ar katrs ar daļu no saviem, bet abi dalās). Kas ir klucīši? Tas ir abstrakts apzīmējums, bet lielākai sapratnei tie var būtu hobiju, brīvā laika, interešu, vērtību un citu cilvēku veidojošo raksturlielumu, darbību un veidojošo elementu apzīmējums.
Labi ir tad, kad abi ir gatavi kopēji spēlēties un dalīties. Slikti ir tad, kad rīkojās kā parasti to daru es, jebkurā brīdī neskatoties uz otra bērna noskaņojuma es ņemu viņu aiz rokas, velku sev klāt un uzberu visus savus klucīšus viņam/viņai virsū. Neapšaubāmi ne es, ne otrs cilveks negūst maksimāli iespējamo laimi. Gluži otrādi otrs cilvēks pat ir nelaimīgs.
Ar to viss nebeidzas. Tā kā cilvēks atdod tikai vienu šķautni no savas brīvības viņam ir nepieciešama telpa un vieta izpausmei visām citām viņa brīvības šķautnēm, kas dod iespēju būvēt laimīgu dzīvi kā indivīdam. Tāpēc, lai sapratne par šo sistēmu būtu pilnīga, ir jāpievieno pēdējais izskaidrojaais elements, kas ir attiecību analoģijā. Tas ir paklājs.
Tā ir vide, kurā spēlējas šie mazie varoņi. Tas ir laukums, kurā ir droši pēc noklusējuma. Viņi zina, ka tur ir mīksti un ērti un nav jāsatraucās, ka otrs aizies tālu prom pa visam, jo paklājs ir tas, kas abiem patīk.Tātad abiem cilvēkiem ir jāsaprot, ka viņi var atļaut un tas pat ir nepieciešams, ka otrs var klaiņot pa paklāja robežām neatkarīgi no partnera.
Nekas slikts nav arī, ja notiek spēlēšanās ar klucīšiem arī ar cilvēkiem, kas nav šajās attiecībās, bet tikai nepārkāpjot paklāja robežu. Spēlēšanās ar citiem mazuļiem tikai bagātina katru un dara laimīgas dzīves iespējamību reālāku. Bet, ja kāds no diviem izkāpj ārā vai ļauj trešajam iebrist paklāja teritorijā, tad gan ir beigas, jo šīs sistēmas līdzsvars ir izjaukts un nav vairs atgriežams sākotnējā stāvoklī. Kas notiek tālāk ir jau cita tēma.
Ir grūti un reizēm sāpīgi saprast, ka nevajag baidīties palaist oru mazuli rāpot apkārt un noslāpēt savu ego. Taču galu galā summārā laimīgas dzīves notikšanas iespējamība, ja tiek ievērots šis princips, paielinās.
• Tātad ir nepieciešama sapratne par pāris procesiem:
• Kad un kurā paklāja daļā var spēlēties.
• Kad personīgajām mirkļa vājuma izraisītajām ego uguņošnām nav vietas.
• Un, ka ir normāli censties būt individuāli laimīgam un pat patstāvīgam paklāja ietvaros.
Nu re šie arī ir vienkāršie pamatprincipi kādus es atklāju priekš sevis. Pats grūtākais ir elements, kas vada šo teorētisko sistēmu. Un tas ir kā zināt kad un kā spēlēties. Uz to nespēju atbildēt, jo tas ir ilglaicīgs process un laikam šo intuitīvo sajūtu sauc par patiesu mīlestību, kurai gribētos tomēr ticēt.
Kāpēc es to rakstu? Jo es visus šos principus pats nepārtaukti pārkāpju un ar nožēlu jāatzīst, ka neesmu drošs vai nepārkāpšu nākotnē.