| 11:00p |
Kāpēc
Katras komunikācijas, kas pat ar mazāko iespējamību pieļauj cilvēka domas nonākšanu publiskajā telpā, sastāvdaļa ir ikviena nepiepildītā ego nepieciešamība pēc atzinības un cerība reiz iegūt savā īpašumā mērķi, kas ir kārots un no kura viņu ir atturējis kaut kas. Jautājums par "kaut ko" paliek atklāts. Laikā, kad jutīšos pietiekami nespējīgs sevi izanalizēt un atkost, atļaušos doties pie psihoanalītiķa, lai atklātu savu iekšējo bērnu. Līdz tam turpināšu iekšējo dialogu un ārējā dialogā būšu kluss, jo nav jau daudz ko teikt, kad tik daudz iekšēji sevī ir pateikts.
Jebkuru darbību dzīvē esmu sācis ar domām, ka šī ir mana iespēja. Sanāk tā, ka pārlieku aizraujoties ar šo konkrēto nodarbi, tiek palaists garām.
Pašlaik vēl nezinu vai mana komunikācijas forma ir dialogs ar kādu abstraktu formu, kas būtu tu vai arī tas ir iekšējais dialogs. Nedaudz nesanāk vēl atbrīvoties no ierobežojumiem, ko rada apziņa par šī vēstījuma nonākšanu ārvidē, bet tai pat laikā šī vēstījuma esamība publiskā telpā nodrošina konfliktu. Konfliktu tādā izpratnē kā manu pretnostatījumu pret kaut ko. Bez atskaites punkta nav iespēja argumentēt, tāpēc arī atstāju šo nedaudz mazohistisko iespēju žurnālu uzturēt publisku. Bailes. Jā bailes ir tās, kas radīs. |