Čības Dižpieraksti

nesaprašana
11.10.09 19:18
roadside
Ir tik daudzas lietas, kuras es nesaprotu, vai arī es sev iegalvoju, ka nesaprotu, jo saprotot rodas pārāk daudz jautājumu, pārāk daudz jādomā un jāčakarē smadzenes. Lai cik apbrīnojams ir cilvēks, galu galā viņš paliek glups. Cilvēks pārāk daudz domā, līdz nonāk līdz kaut kam nereālam un pieņem to par patiesību, kura viņu grauj un atkal viss sākas no jauna. Bet kāpēc? Kad cilvēkam ir bezcerība viņš pieņems visu,,, visu, kas pēc viņa domām būtu labāk nekā ir.. viņš domā un pieņem to, ko vēlas dzirdēt, redzēt, apzināties visvairāk,,, bet tas ir nepareizi. Protams, apjucis cilvēks ķeras pie visa, kā krītot bezdibenī cenšoties pieķerties kaut kam, kas patiesībā nav.
Stupid,lai gan pašreiz aplieku pati sevi, bet man ir vienalga. Dažkārt, lai justos par procentu labāk, iedomājos ko labāku un, apzinoties, ka tā pie velna nav, jūtos vēl sūdīgāk un vēl nožēlojamāk. Es nesaprotu to, kas notiek skolā, kas notiek manās majās, pie velna, es nesaprotu, kas notiek manā galvā! (kliedzu) Es esmu pārāk kritiska pret sevi. Es sevi aplieku, salīdzinu, pazemoju.. kāpēc?- es nezinu. Varbūt tāpēc, ka es apzinos, ka teikt pretējo ir lieki un nevajadzīgi, bet varbūt tāpēc, ka beidzot ko sākšu darīt un mainīšos. Varbūt tāpēc, lai es saprotu, kāda muļķe esmu, ka esu to sev iegalvojusi un lai saprotu, ka viss kārtībā, mani mīl tādu kāda es esmu.
un kāda es esmu?- nekāda. Esmu tālu no sava ideāla. Pat ne ideāla, vienkārši no tā tēla, kādai man ir jābūt. Nav runa par garīgo un morālo, bet par fizisko un taustāmo. Neviens, neviens līdz šim nav zinājis vismaz aptuveni, kas notiek manā galvā, cik ļoti es sevi nīstu un nievāju, to cik zemu sevi vērtēju. Citiem ir gluži pretējs priekšstats.. tā tam jābūt. Es neraudāšu un neskumšu citiem redzot, zinot, ka vienmēr ir kāds, kas to gaida. Kāds, kas mani ienīst. Tiešām nīst sākot no pirkstu galiem līdz pat matu saknēm. Ir kāds. Un tieši tāpēc neviens, nekad neredzēs to cik ļoti ciešu un cik ļoti esmu morāli sagrauta.

Princips- nepadoties, lai gan jūtu , ka pamazām es samierinos un nolaižu rokas, bet es to nepieļauju un nepieļaušu.
Man ir bail no sevis, ļoti bail. Man ir bail no tā, ko es varētu ar sevi izdarīt.. but everything will gonna be allright.