Personīgas Ritvara domiņas

Visas nopietnākās mūsdienu Latvijas nelaimes cēlušās no tā, ka nācionālisti nav bijuši kārtīgi pie varas. Jo nācionālisms nav brēkšana: "Krievi nāk!" kā to cenšas iztēlot latviešu ienaidnieki. Nācionālisms ir savas tautas mīlestība. Tāpēc nācionālisms ir atbilde visiem svarīgākiem jautājumiem, un kārtīgs nācionālists rūpēsies ne tikai, lai Latvija būtu latviska. Kārtīgs nācionālists dzīvos tikumīgi, kārtīgam nācionālistam valsts nebūs slaucama govs, kārtīgs nācionālists neapzags tautiešus, kārtīgs nācionālists nepiegānīs savu zemi utt.

Un vēl kāda lieta, ko daudzi piemirst. Kārtīgs nācionālists tautiešiem piedāvās labākas, lētākas un noderīgākas preces un pakalpojumus nekā sveštautieši — nevis plēsīs tautietim otru ādu un uzspiedīs savu preci, saucot, ka vietējais jāatbalsta.

Meklēdams par Austrālijas plūdiem, uzgāju skaistu, tēvijas mīlestības pilnu poēmu, kas rāda arī, kā sausums un ugunsgrēki, lietusgāzes un plūdi apvienojas Austrālijas klimatā. Jo nožēlojamāk, ka mūsdienās varas iestādes Kvīnslendā bija ļāvušās globālās sasilšanas krāpšanai, izmetušas simtiem miljonu atsāļošanas iekārtām un turējušas ūdenskrātuves pilnas, lai būtu gatavas datormodeļu pareģotam sausumam – un iznākumā nav bijušas parastiem Austrālijas plūdiem. Tāpēc ar nožēlu jāatzīst, ka šausmu skati un postījumi Tūvumbā un Brisbenē lielā mērā ir cilvēku izraisīta nelaime.

"Latvijas Avīzē" šodien intervija ar Ģirtu Lapiņu, kas TB/LNNK kongresā gada nogalē kandidēja partijas vadītāja amatam, un mani kā TB/LNNK latviskā spārna pārstāvjiem.

Nacionālajiem spēkiem jāstrādā kopā!

"Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK kongresā Ģirts Lapiņš sacentās ar Robertu Zīli par partijas priekšsēdētāja amatu. Viņš kopā ar Ritvaru Eglāju un citiem domubiedriem nepiekrīt pašreizējās tēvzemiešu vadības nākotnes redzējumam. Ar abiem jaunajiem politiķiem sarunājās žurnālisti Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.

( lasīt interviju. )

Varu būt tikai priecīgs, ja svešais cirvis atzīst, ka nespēj izcirst tautu saknes tik labi, cik gribētu.

Es pakalnos ozola priekšā un sveicinu viņu no tiem -
No ozoliem jaundzimušiem. Un veidojas ozolu birzis,
To apturēt nespēj neviens, to apturēt nespēj neviens.

Pēdējā priekšvēlēšanu nedēļā klajā nāca Raivja Dzintara grāmata "Pozitīvais nacionālisms". Saprotu, vēlēšanas nāk, jāliek vēlētājiem par sevi manīt - un atliku ciešāku iepazīšanos pēc vēlēšanām. Nu esmu iepazinies. Kaut izdošanas brīdis neapšaubāmi bija pieskaņots vēlēšanām, pati grāmata nebūt nav priekšvēlēšanu aģitācija un nozīmi nekādi nav zaudējusi. Tā ir nopietns darbs, kas skaidro, kas ir nācionālisms, kāpēc tas nepieciešams un kāpēc īsts nācionālisms vienmēr ir pozitīvs. Kāds tas ir? Atbildi sniedz teju vienīgie grāmatā izceltie vārdi:

"Mūsu kārtība paredz latvisku vidi, kurā ikvienam iedzīvotājam ir jāzina un saskarsmē jālieto latviešu valoda, jāievēro tīrība, cieņa pret apkārtējiem un dziļa pietāte pret Latvijas valsti un tās vēsturi, kultūru un simboliem. Tie ir mūsu noteikumi."

Dzintara pozitīvais nācionālisms nav šaurs politisks novirziens. Tas ir vispārējs pasaules uzskats un dzīvesveids, kas dabiski atbild uz lielajiem dzīves jautājumiem cinisma un neticības laikā. Arī par tagadējo krizi:

"Ir laiks, kad par katra moto jākļūst: latvieti, ja tev grūti, atrodi to latvieti, kuram ir vēl grūtāk, un palīdzi viņam!"

Lasīdams, protams, pārdomāju, vai visam varu piekrist. Beigās bija jāatzīst, ka parakstīt nevarētu vien pāris gaŗāmejot pieminētu lietu. Vēroju arī attieksmi pret savu partiju - vai Dzintars nav pievērsies sektantiskai noķengāšanai. Nav. Dižākais, ko varēja atrast - vienā vietā neizpratne par Jāņa Birka izteikumiem, citā - apraksts, kā, vēl skolēns būdams, iestājies tēvzemnieku jauniešos, tomēr: "..neatradu to, ko meklēju." Tas bija laiks, kad es ar Raivi personiski iepazinos, un nevar teikt, ka pēc aiziešanas mēs vairs nebūtu sveicinājušies.

Šāda temata grāmatas pagaidām ir uz pirkstiem saskaitāmas, tādēļ ļoti vajadzīgas. Gan pasaules apjēgšanai, gan izpratnes veidošanai par nācionālismu nevis pēc nelabvēļu sagrozījumiem, bet pirmavotiem. Rakstīto palīdz uztvert kā viegla un raita valoda, tā vienkārši izteikts un loģiski sakārtots saturs.

Pēc "Zogby" aptaujas, 22% amerikāņu atzīst pavalsts vai apvidus tiesības atdalīties no AAV. Atbalsts patstāvības idejai ir lielākais jauniešu vidū: to atbalsta 40% 18-24 gadu vecumā. Pēc rases, atdalīšanās tiesības atzīst 43% spāņamerikāņu, 40% nēģeŗu un 17% balto. Pēc politiskās pārliecības, neatkarībnieki biežāk rodami kreisā spārnā: atdalīšanās tiesības atzīst 32% liberāļu un 28% galēju liberāļu (amerikāņu liberālis līdzinās mūsmāju sociālistam - R.E.), bet tikai 17% konservātīvo. Saistība ar izglītību ir negātīva: atdalīšanās tiesības atzīst 38% no tiem, kam nav vidējās izglītības, un 10% augstskolu beigušo. Īsumā, mūsdienu amerikāņu neatkarībnieks nav vis labi situēts dienvidnieku dzimtas tēvs, bet drīzāk hiphopnieks un sienu ķēpātājs.

Savukārt Lielbritānijā Darba partija cietusi sagrāvi Glazgovas vēlēšanu apgabalā, kas līdz šim tai bija trešais drošākais valstī (no 646 pavisam). Balsošanas iznākumi rāda ne tikai gaidāmu premjera Gordona Brauna norietu un Darba partijas sakāvi nākamās vēlēšanās, bet arī skotu svēršanos uz patstāvības pusi.

Lai izprastu notikumus, jāzina, kas un uz kurieni tos virza. Vakareiropā mēdz runāt par trīs spēkiem: kopš 19.gs. otrās puses ierastā kreiso un labējo, sociālistu un konservatīvo pretstāvē mūsdienās iesaistījies trešais spēks – islāmisti. Latvijā tomēr ir citāds stāvoklis un attiecīgi atšķirīgas sabiedriski politiskas strāvas. ( ... tālāk ... )

Katra tauta ir laba, kamēr dzīvo savā zemē.

Knesets 1.lasījumā pieņēmis likumprojektu, ka Žīdu nācionālā fonda zemi drīkst pirkt tik žīdi.

Lai pabalsts atbilstu būtībai, tas piešķiŗams pamattautai piederīgiem.

markizs dažu padibeņu iespaidā dalās pārdomās par to pašu. Domāju pakomentēt, tak aplam gaŗi būtu, tālab lieku te.

"Jo gudrs maita, gudrs un mērķtiecīgs," atzīst Marķīzs. Pilnībā piekrītu un papildinu, ka ne jau vienīgais. Dažu labu pieminētu padibeni var atrast kandidējam visnotaļ nopietnā sarakstā, tā ka nav vietā atrunāties par pāris jampampiņiem. Baisi gan nemetas, jo viss tāpat zināms, ja vien neesam aizbēguši bezrūpīgā latviešu biroja ikdienā. Bet dūrītes gan sažņaudzas - par latviešiem.

Par latviešiem, kas nobēguši savā aliņā un cenšas draudus izstumt no apziņas. Par latviešiem, kas izliekas, it kā dažnedažādās okupantu orgānizācijas nebūtu vis prasmīgi kustināti vienas Maskavas rokas pirksti, bet gan respektabli sarunas partneŗi. Par latviešiem, kas īslaicīga pašlabuma dēļ sadarbojas ar savas tautas naidniekiem.

Gudra un mērķtiecīga graušana vienā pusē, derīgu muļķu pārpilnība otrā - un mīļā miera labad valdība vēršas ne pret nekārtību cēlājiem, bet karavīru piemiņas godinātājiem.

Nevaru gan piekrist, ka "arī varas partijas izrādija pamatīgu politisko tuvredzību ar savu 'skolu reformu', ka tās reformas māti." Te es dzirdu vēlmi izvairīties no potes, jo - sāpēs. Virzība uz principu "valsts skolā - valsts valodā" sākās, kad Grīnblats bija izglītības ministrs. Ja kāds pēc astoņiem (!) gadiem nebija gatavs reformai, tad tikai tāpēc, ka negribēja un gudri un mērķtiecīgi rosījās, lai reformu vismaz atšķaidītu, ja ne atceltu. Tāpat kā daža padibene apmierināti staro par žogu 16.martā, tā nopietnāki maitas atzīst 60:40 par savu panākumu.

Divēju attieksmi rada tāds apgalvojums: "Skaidrs jau, ka mēs visi gribam tieši plašās padomijas ieceļotāju un pārvietoto personu asimilāciju nevis kaut kādu politkorektu un eiromistisku integrāciju." Protams, integrācija neiet - diemžēl arī asimilācija nav iespējama: tikai 1/10 nelatviešu dzīvo latviskā vidē, kur latviešu vismaz 3/4. Gāz naudas, cik gribi, bez repatriācijas līdzēts nebūs.

Nobeigumā par tautiskuma kopšanu. Iedomājoties Pasaules pagastu ar 6500 iedzīvotāju, tajā būtu 1200 ķīniešu, 140 krievu, 1 latvietis un atmiņas, ka priekš pusgadsmita vēl viens esot bijis - krievu sists un tad vai nu nomocīts, vai pie amerikāņiem aizbēdzis. Skaidrs, ka vēl pēc pusgadsimta arī par to vienīgo būtu palikušas vien atmiņas. Tādas tautiskas: "Bet superhailaits ir...neticēsiet, bet...līdz galam novazātā un totāli atbaidošā "Vsjo Idjot Po Planu". Fiška tur nav pašā dziesmā. Fiška ir izpildītājā," vai "Fak of. Lūdzu brīdi klusuma un miera. prom.un atgriezties tikai tad, kad kkas ir mainījies. Jušana: hvz." Tāpēc ir svarīgi, lai pasaulē nebūtu visur vienas zupiņas. Lai tautām būtu zemes un tām apkārt robežas. Lai latviešu dzimtas mājas nebūtu pataisītas par kopmītnēm, kur 13 latviešiem klāt piebāzti 7 krievi un 3 pārkrievoti pasaules klaidoņi.

Japānā grasās ar likumu noteikt, ka skolotājiem jāaudzina skolēnos savas tautas un zemes mīlestība un cieņa pret tās paražām un kultūru. Liberāldēmokrātiskās partijas premjers Juņičiro Koizumi vispār ir īsts valstsvīrs:

• piemin kaŗavīrus Jasukuni templī (pielīdzināms mūsu leģionāru godināšanai);
• lauku subsīdijas apgriezis;
• kad sociālisti paša partijā bloķēja Japānas pasta privātizāciju, izsludināja ārkārtas vēlēšanas, kandidēja kopā ar uzticamiem domubiedriem, šķietami bezcerīgā stāvoklī uzvarēja un ķērās pastu privātizēt;
• neatsakās no Dienvidčisimas salām un katrā piemērotā brīdī uzsveŗ, ka tās pieder Japānai un Krievijas okupācija reiz beigsies;
• nosūtījis Japānas miera uzturētājus uz Irāku.