Personīgas Ritvara domiņas - Sāk kļūt interesanti

Godmanim taisnība par neļaušanos diktātam - parlaments nav un nedrīkst būt prezidenta dekrētu zīmogošanas ierīce. Turpmākai politiskai attīstībai ir trīs iespējas: paliek līdzšinējā koalīcija; valdība mainās ne tikai ministriju un ministru, bet arī valdošo partiju ziņā; ārkārtas vēlēšanas. Pēdējās iespējas varbūtību savā prātā šodien esmu par kripatu paaugstinājis. Proti, Zatlers pateikto mutē atpakaļ vairs iebāzt nevar, bet oligarchu gala nepakļāvība un gatavība ārkārtas vēlēšanām raisa vismaz divas domas: varbūt šiem šķiet, ka labāk rīkot vēlēšanas tagad, nevis vēlāk, kad reitingi varētu būt vēl tuvāk nullei, bet varbūt sakopoti pietiekami resursi kampaņai, lai varētu pārspēt sāncenšus.

Varbūt labākā izeja būtu koalīcijas paplašināšana un valdības nostiprināšana ar latviešu opozīcijas partijām. Pirmkārt, tas kaut mazliet mazinātu partiju ķildas - kad māja deg, nav īstais brīdis, lai vīrs brēktu uz sievu, ka zeķes nav īstā vietā noliktas. Otrkārt, tas dotu valdībai stabilu vairākumu Saeimā, kas ir svarīgi budžeta lēmumiem, veselības, izglītības un reģionu reformai. Treškārt, tas neļautu Tautas partijai iegūt pārmērīgu ietekmi valdībā. Godmaņa ministriju apvienošanas plāni paredz koalīcijas partijām ņemt nost puslīdz vienādu amatu skaitu, un tas ir izdevīgi lielākajai, proti, TP. Tai tad tiktu puse no desmit palikušām ministriijām, turklāt svarīgākās. Nākot valdībā citām latviešu partijām, vienas partijas dominēšana būtu novērsta. Tiesa, savs risks ir arī tēvzemniekiem: iesaistot ko vēl koalīcijā, TB/LNNK balsis vairs nav izšķirīgas valdības pastāvēšanai.

Valdības paplašināšanai var būt pārāk daudz šķēršļu. "Citu politiku" puslīdz droši var kopš 13.janvāŗa vakara atmest - nedomāju, ka Segliņš un Godmanis gatavi sveicināt kolēģus ar vārdiem: "Labrīt, nelieši!" Neesmu pārliecināts par JL un Pilsoniskās savienības atsaucību. Un nepavisam neesmu pārliecināts par Godmaņa un TP gatavību dalīties varā.