Personīgas Ritvara domiņas - Pašvaldību deputātu skaits

Vai katrs būs dzirdējis par pašvaldību reformu - apvienojam pagastus novados, likvīdējam rajonus un vietā izveidojam dažus apriņķus. Neiedziļinoties, vai Latvija būtu dalāma divās zemēs (Kursa un Latgale, robeža pa Ventu) vai pāris tūkstošos ciema padomju, šoreiz, vēlēšanu māniaks būdams, izrakstīšos par kādu lietu, kas saistīta ar pašvaldību reformu un kas pašlaik ir arī Saeimas apritē - pašvaldību deputātu skaitu.

• Pašreizējais stāvoklis

Šobrīd pašvaldību vēlēšanu likums noteic, ka pašvaldības territorija ir viens vēlēšanu apgabals un deputātu skaits atkarīgs no iedzīvotāju skaita:

• līdz 2000 iedzīvotāju - 7 deputāti;
• no 2001 līdz 5000 iedzīvotāju - 9 deputāti;
• no 5001 līdz 20 000 iedzīvotāju - 11 deputāti;
• no 20 001 līdz 50 000 iedzīvotāju - 13 deputāti;
• vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju - 15 deputāti;
• Rīgas Domes sastāvā ir 60 deputāti.

Kaut sākotnēji rakstīta pagastiem un pilsētām, kārtība jau darbojas Kandavas, Līvānu, Riebiņu un citos līdz šim radītos novados un var darboties arī visos vēl veidojamos. Jautājums vien, cik labi.

• Priekšlikumi

Šaubas par labumu raisa tas, ka vēlēšanu likuma grozījumu 2.lasījumam iesniegti vairāki priekšlikumi, kas paredz kārtību mainīt.

Tēvzemnieks Māris Grīnblats rosina palielināt deputātu skaitu novados:

Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs Edgars Zalāns paredz citādu lielāku deputātu skaitu un visās pašvaldībās:

• līdz 5 000 iedzīvotāju – 13 deputāti;
• no 5 001 līdz 20 000 iedzīvotāju – 15 deputāti;
• no 20 001 līdz 50 000 iedzīvotāju – 17 deputāti;
• vairāk nekā 50 000 iedzīvotāju – 19 deputāti.

Pilsoniskās savienības deputāti Anna Seile un Gunārs Laicāns piedāvā sarežģītāku sistēmu novados:

Novadu domēs deputātu kandidātu izvirzīšana notiek pa administratīvi teritoriālajām vienībām (pilsētām un pagastiem vai novadiem) atbilstoši situācijai, kāda tā bija 2005.gada 12. martā, ievērojot šādus nosacījumus:

a) Ja novads ir izveidojies pēc 2005.gada 12 .marta, un tajā atrodas bijusī rajona centra pilsēta, deputātu skaitu nosaka pēc šādiem kritērijiem:

• no katras rajona centra pilsētas ievēl 9 deputātus, ja iedzīvotāju skaits šajā pilsētā nepārsniedz 10000 un 11 deputātus, ja iedzīvotāju skaits pārsniedz 10000;
• no katras jaunizveidotajā novadā ietilpstošām pašvaldībām neatkarīgi no iedzīvotāju skaita ievēl 1 deputātu.

b) Ja novada centrā nav bijusī rajona centra pilsēta, no katras novadā ietilpstošās vietējās pašvaldības (pagasta, pilsētas un līdz 2005.gada 12.martam izveidotā novada) ievēl

• 9 deputātus, ja iedzīvotāju skaits ir mazāks par 5000
• 11 deputātus, ja iedzīvotāju skaits ir lielāks par 5000.

Deputātu skaitu katrā pašvaldībā nosaka proporcionāli iedzīvotāju skaitam.

"Jaunais laiks", nemainot deputātu skaita, ierosina dalīt novadus pilsētas un lauku vēlēšanu apgabalā:

Priekšlikumu doma faktiski ir viena: līdzšinējais deputātu skaits ir par maz, kas jo asi parādītos apvienotos novados. Piemēram, no 25 pagastiem iecerētā Rēzeknes novadā būtu vien 13 deputātu. Arī pašvaldību atsauksmēs Latvijas Pašvaldību savienība un lielākā daļa atsaukušos pašvaldību atbalsta vairāk deputātu. Visi pa savam cenšas uzlabot pārstāvību, bet bez nopietna pamatojuma, kāpēc tieši tā un ne citādi.

• Pamatojums

Viegli ievērot, ka deputātu skaits pieaug līdz ar vēlētāju un iedzīvotāju skaitu: Rīgas domē ir vairāk deputātu nekā Jūŗkalnes pagasta padomē, Latvijas parlamentā - vairāk nekā Luksemburgas, bet mazāk nekā Portugāles. Mazliet slēptāk, bet arī ne pārāk grūti ievērot, ka atkarība nav tieši proporcionāla. Viens Rīgas domes deputāts atbilst 12tk iedzīvotāju un 7tk vēlētāju, bet Jūŗkalnes - 50 iedzīvotājiem un 40 vēlētājiem. Saeimas deputāts atbilst 23tk iedzīvotāju un 15tk vēlētāju - saglabājot tādu pašu attiecību, Bangladešas parlamentā būtu jābūt septiņiem tūkstošiem deputātu (par Ķīnu un Indiju labāk nerunāt), bet Monako - labi, ja diviem. Var secināt, ka deputātu skaits aug ar iedzīvotāju un vēlētāju skaitu, tak ne tieši proporcionāli, bet lēnāk. Šiem nosacījumiem atbilst saknes un logaritma funkcijas.

Otrkārt, katrā noteiktā pašvaldībā (valstī utt.) ir deputātu skaitu ierobežojoši faktori: kā min Latvijas Pašvaldību savienība, jānodrošina ij territoriju iedzīvotāju pārstāvība, ij efektīvs domes darbs. Būs par maz deputātu, zudīs pārstāvība un katram deputātam būs neveicami daudz darba; būs par daudz - laiks paies savstarpējos ķīviņos vai vismaz stundām ilgā domu apmaiņā. Bet vai var atrast kādu zelta vidusceļu?

No vienas puses, darba apjoms un pārstāvības trūkums ir apgriezts proporcionāls deputātu skaitam:

c₁=f(1/S), kur c₁ - ārējie šķēršļi, S - deputātu skaits.

No otras puses, augot deputātu skaitam, to sakaru skaits aug kvadrātiski:

c₂=f(S²), kur c₂ - iekšējie šķēršļi, S - deputātu skaits.

Neatkarīgi no koeficientiem šķēršļu summa tiecas uz bezgalību divos gadījumos: deputātu skaitam tiecoties uz nulli (ārējo šķēršļu dēļ) un deputātu skaitam tiecoties uz bezgalību (iekšējo šķēršļu dēļ). Bet pa vidu šķēršļu daudzums ir galīgs un tam var atrast minimumu, tātad zelta vidusceļš patiešām eksistē.

Šķēršļu summa ir kubiska funkcija. Funkcijas minimumā tās atvasinājums ir nulle. Kubiskas funkcijas atvasinājums ir kvadrātiska funkcija. Pielīdzinot to nullei, iegūstam kvadrātvienādojumu, kam var aprēķināt sakni. Tas arī būs meklētais - deputātu skaita optimums.

Visu te aprakstīto 70.gados, skatot pasaules valstu parlamenta deputātu skaitu, smalki izpētījis trimdas igauņu zinātnieks Reins Tāgepera, atradis un pamatojis arī precīzus funkciju koeficientus. Un iznākumā pierādījis vadības iestādes lieluma kubsaknes likumu:

labākais vadības iestādes locekļu skaits ir aptuveni populācijas kubsakne.

Piemēram, valstī ar miljonu iedzīvotāju labākais parlamenta deputātu skaits būs 100. Darbojas arī otrādi: 100 deputātu liels parlaments vislabāk derēs valstij ar miljonu iedzīvotāju.

Pavisam precīzi rēķinot, izmantojams vēlētāju skaits, kuŗi prot lasīt un rakstīt (Latvijas apstākļos analfabētismu var arī neņemt vērā). Matemātiski izsakoties:

optimālais vadības iestādes locekļu skaits ir natūrāls skaitlis S, ar ko izteiksme 2LV/S+2(S-1)+(S-1)(S-2)/2 ieņem mazāko vērtību (V- balsstiesīgo skaits, L - lasīt un rakstīt pratēju īpatsvars).

Jeb - vienkāršāk - vēlamais deputātu skaits ir kubsakne no 2LV.

• Piemēri

Dzīvē gan līdz šim deputātu skaita likumība ņemta vērā empīriski. Proti, politiķi deputātu skaitu noteikuši uz labu laimi un atbilstīgi veselā saprāta daudzumam trāpījuši tuvāk optimumam vai tālāk no tā. Katrs var pārbaudīt iznākumu pats, liekot logaritmiskā grafikā iedzīvotāju, deputātu un vēlētāju skaitu un analfabētismu, bet te piedāvāju uzmest aci diviem jau gadiem gataviem grafikiem.

Otrā grafikā var redzēt AAV attīstību laika gaitā. Latvijā deputātu skaits laika gaitā svārstījies ap optimumu:

Šobrīd Latvijā (1508783 balsstiesīgie) piemērotākais Saeimas deputātu skaits būtu 144, bet Rīgas domē (406198 balsstiesīgie) - 93.

• Ieteikumi

Iespējams, lielāka jēga kaut ko ieteikt bija priekš pāris mēnešiem, kad vēl nebija beidzies priekšlikumu iesniegšanas laiks pašvaldību vēlēšanu likuma 2.lasījuma, tak labāk vēlu nekā nekad, turklāt vēl gaidāms 3.lasījums.

Izvērtējot priekšlikumus, uzreiz jānoraida Seile&Laicāns un JL - fiksēts deputātu skaits vēlēšanu apgabalos neatkarīgi no vēlētāju skaita gluži vienkārši neatbilst vienlīdzīgu vēlēšanu principam. Pārstāvība nodrošināma ar lielāku deputātu skaitu un brīvu sarakstu un kandidātu sacensību vienā apgabalā - pareizā virzienā skatās Grīnblats un Zalāns, tak paietas tikai vienu soli.