March 21st, 2003

• 3/21/03 10:40 am
• ēee... nu, mīlīši... uz pirmo otro skaitīties, un pastāstiet vecajai sirmajai tantei ringlai, kādēļ viņu friendos ielikāt?
  nu, nav taču manos tekstos nekā interesanta. Nu, kāpēc Jūs tā?
  
  
  /protams, patīkami, bet nu, nejūtos pelnījusi... tāpēc gribētos kaut ko no jums dzirdēt/lasīt...
• 19 jau pateicair ko teikt?

• par filmām un sapņiem (ikdienišķi)
• 3/21/03 12:15 pm
• Pagājušajā sestdienā biju uz The Ring. Filmas saturu nezināju, bet biju brīdināta, ka būs jābaidās.
  Filmas laikā visu laiku smaidīju (smaidu neizraisīja tas, ko redzēju. drīzāk smaids bija kā pretreakcija)
  pēc filmas mēs sevi mierinājām ar domām par to, ka tas nav reāli, tā nevar būt un par to nav vērts domāt un pārdzīvot.
  Naktī gulēju mierīgi. Nākošajās naktīs arī.
  Toties pagājušo nakti... Brrrr... :(
  Sapnī bija seriāls - par to, kas bijis pirms filmas un arī filmas turpinājums... Akas vāks, meitenes ar dīvainām acīm un melniem gariem matiem, līdz nāvei pārbijušies cilvēki, zirgi, zirdziņi... Bail man no viņiem ir, jā, atzīstu, bērnības trauma. Tomēr filmā redzētais mani dikti dikti aizskāra. Mīlīši, neļaujieties iespaidoties no redzētā kino. Miegs būs veselīgāks. :)
  
  /agrāk vispār nespēju skatīties filmas kinoteātrī. Platais ekrāns mani iedzina transā - es atslēdzos no zāles un sajutos it kā būtu tur - uz ekrāna. Es skatījos uz visu no malas, biju neredzama un NEKO nespēju ietekmēt. Tādēļ katrā filmā es raudāju (arī multenēs)... Pēdējā laikā gan tā nav, un nekādi nespēju saprast, vai tas liecina par to, ka palieku normāla (šo vārdu neņemos skaidrot) vai gluži pretēji...
• 6 jau pateicair ko teikt?