February 2nd, 2007

• Bet šeit.
• 2/2/07 06:34 pm
• Bet šeit.
  
  Tu dziedāji,
  Es malā stāvēju,
  Asaras tecēja,-
  Sirdī mīlu nāvēju...
  
  Tu ziedēji,
  Es vītu klusi.
  Vien gaidīju,
  Kad ūdens mans kļūsi.
  
  Tu modies,
  Es vairāk ne.
  Tur kopā...,
  Bet šeit es vienatnē...
• 0 commentsLeave a comment

• Ilūzija.
• 2/2/07 08:54 pm
• Ilūzija.
  
  Cenšos spriest – labi vai slikti? No vienas puses – rast sev ilūziju nozīmē – atvieglot dzīvi, bet no otras – tai beidzoties, iestājas izmisums un lielas sāpes no realitātes apziņas.
  Ņemsim piemēru. Cilvēks rada ilūziju ar alkoholu, tas nozīmē, ka tā (alkohola) iedarbībā viņš jūtas pašpietiekams, zaudē laika izjūtu. Un tā viņš dzer, dzer līdz sastopas ar reālu situāciju – robežu starp ilūziju un realitāti, piemēram, -naudas trūkumu dzeršanai... Nekas cits kā atskurbt un racionali (vairak vai mazāk), objektīvi saplānot naudas iegūšanas iespējas, realizēt tās. Te nu arī parādās šī ralitāte – agrāk vai vēlāk, bet nonāk līdz realitātei, bet tad rodas jautājums: „Vai ilūzija kaitēja vai līdzēja dzīvei, kura tomēr ir reāla?”
  Atbildes gan var būt dažādas, bet fakts viens – nē... Ilūzija bendē reālo laiku, ar to vien nevar iztikt ne tik vien kā fizioloģiska būtne, bet arī kā garīgs radījums.
  Muļķīgi ir mānīt sevi, jo apmanot citu, reāli pastāv iespēja iztikt bez reāla soda (ja neaizskar religisko), bet mānot sevi – nevar!
  Ilūzijas ir rodamas arī daudzējādi savādāk, bet problēmas pastāv... Problēmai vienmēr ir risinājums. Lieta tāda, ka, lai izprastu ir nepieciešams laiks, līdzekļi, prāts un pati problēma...
  Noslegumā secinu, ka ilūzija nekad nenes zīmīgu labumu, ja nu īslaicīgu baudu, kura galu galā ir falša...
  Jāmācās racionālisms, tā domu gājiens un reālās dzīves izpratne.
• 0 commentsLeave a comment