08:11 pm - Neej pa ielām kā trīspirkstu sliņķisRodas nedaudz jokaina sajūta, kad no rīta pirmais čata logs atverās ar vārdiem: Čau! Cik ļoti tu mani ienīsti? Man nav par ko ienīst, un šoreiz pat ne dusmoties par ko.Man gribās ziemu, kas nu jau vairs, šķiet, nav nekas oriģināls par nelaimi. Taču, man neizskaidrojamu iemeslu dēļ, es izmisīgi turos pie plānā mēteļa un vairos pat meklēt ziemas jaku. Vienkārši negribās. Viņa ir pārāk bieza un es labāk izvēlos justies nedaudz aukstāk kā tik karsti, ka nezinu, kur likties un kad pārņem tā pati vecā sajūta pārblīvētos rīta vilcienos, ka es tūliņ vairs neizturēšu, sākšu grūstīt visus cilvēkus, ejiet-visi-prom garastāvoklī, jo man nav ko elpot. Jau dažas stundas es nevaru saprast, vai man sāp galva jeb tomēr nē. Tāds kā viegls reibonis. Rīt tāpat jāiet uz skolu, jo man praktiski nekad nav tāda temperatūra, kura "atļauj" palikt zem segas, un līdz ar to Madarai palūdza izdomāt mūsu fiktīvā uzņēmuma nosaukumu, kas varbūt nebija prātīgs darbs, bet lai jau skolotājai tiek. Darbs (jo man tas kā ZPD sanāk) būs bezgala nopietns, ko nevarētu teikt par nosaukumu. Pirmais variants, ko es izteicu vienkārši joka pēc, lai nebūtu uzņēmums jāsauc par "Komfortu", bija "Mazais Džo", bet tad Madara turpināja ākstīties un ģenerēt samērā bezjēdzīgus vārdu salikumus, no kuriem viens tika arī pieņemts un rakstīts darba titullapā. Nevaru sagaidīt, kad ģērbušās žaketēs un visai solīdi, to prezentēsim, un nopietnām sejām paziņosim uzņēmuma nosaukumu. :D Šķava pa kreisi, šķava pa labi, un turpinām rakstīt. Visai jautrībai klāt nāk vēl izklaides ar kaķi, kuram ir izrakstītas šprices - divas dienā. Un ja šamo var noķert, tad arī visas trīs sanāk. Bet, jēj!, šīs iesnas man ir piešķīrušas ekstra sarkasma punktus. Enjoy! Labi. Basta! Jauku Jums vakaru. |