|
[11 Jan 2007|04:44am] |
Ārkārtīgi negaidīti un nejauši - es šodien satiku Viņu.
Ko lai saka? Sajūtas bija tieši tādas, kādas biju cerējis tās iegūt, aizmirsdams viņu. Nekādas. Skatoties uz viņu man gandrīz likās, ka nekas nav bijis. Un kas diez ir bijis? Te man atkal gribas rakstīt, ka nekas, un droši vien tikai tādēļ, ka patiešām vēlos, lai tieši tas arī būtu bijis.
Nevarētu teikt, ka jūtos pilnībā atvieglots dēļ šī iznākuma, jo tomēr skaidri apzinos, ka pieļaut ko tādu vairs nevēlos, pat neskatoties uz to, ka šī neveiklā un nepatīkamu pārdzīvojumu pilnā pieredze manī saglabā dažas patiesi skaistas atmiņas.
Pēc šīvakara pārdomām, kurās, tēlaini izsakoties, ar zīmuli pieliktu punktu beidzot pārzīmēju ar pildspalvu, esmu nonācis pie secinājuma, ka pagātnē patreiz aizplēn netikai šis stāsts par Viņu, bet arī vēlme turpināt meklēt ceļu uz iespēju izkļūt no šī nožēlojamā vientulības stāvokļa.
Nobeigumā atliek vien piebilst - ja kādreiz arī esmu domājis par pilnīgu samierināšanos un sevis izolēšanu no dažādiem neskaidriem mēģinājumiem iegūt draugus, tad patreiz, domājams, būtu sasodīti piemērots brīdis.
|
|