|
[29 Dec 2005|09:50pm] |
Šodien biju teātrī. Man bija slikts garastāvoklis. Biju nikns. Pats īsti nezinu par ko, laikam jau par to, ka izjutu stipri skaidru Riebumu.
...Viņš uzdrošinājās nākt klāt un apmierināt savu komunikablumu pat nenojaušot, ka esmu dusmās un nevēlos nevienu paciest sev tuvumā. Bet kā es to viņam varēju pateikt? Es nevarēju. Es paijāju savas iekšējās dusmas, cenšoties nomierināt tās.
Viņa naivums, viņa nesamaitātība - izrādījās tik spēcīga (jo es stipri piedomāju pie tās eksistences), ka tas manī izraisīja smaidu. Bet kā! Kā viņš uzdrošinās uzlabot man garastāvokli pret manis paša gribu?!
Man jau likās, ka tas mani vēl vairāk sadusmos, bet nē - es saļumu Riebumā un aizvēru acis.
Viss atkal nostājās savās vietās un priekšā pletās parasts, garš un neciešams vakars.
|
|