Baiļu nav! Gaidu nezināmo, alkstu pēc nesasniedzamā. Gribu trakas lietas. Kā vienmēr - īstā dzīve ir tad, kad dari to, ko pašam šķiet, ka nespēj!

Mazgājos lielā, apaļā vannā istabas vidū. Viņš sēž man uz kreisās kājas pirkstiem, kurus esmu atbalstījusi pret vannas malu. Melnbalti robveida rūtainas flīzes, kas rotā istabas sienas, nemitīgi rotē horizontālā virzienā. Dzeru piparmētru tēju ar īstām piparmētru lapām un svaigi spiestu citronu sulu.

Viņš sēž uz manas pēdas un šūpo savas kājas. Mēs atkal diskutējam.

"Tev viss izdosies. Taču tu esi slinka un vari darīt vairāk", viņš saka. "Es nevaru darīt vairāk, daru visu, kas manos spēkos", bezjūtīgi atbildu un virpinu brūnu matu cirtu. "Tu esi ģēnijs! Tev vienkārši tas jāpierāda citiem. Saņemies taču!" viņš nopietni atbild.


"Nu jā. Svarīgi nav vien tas, cik daudz tu zini, bet ko tu dari ar to, ko zini, un kā esi spējīgs citiem pierādīt, ka zini to, ko zini." Palūkojos pulkstenī. Vēljoprojām tas rāda rītdienu. Rītdiena nepienāks, rītdien atkal būs rītdiena. Bet mēs, muļķi, turpinam skriet, domājot, ka nokavēsim rītdienu.

Sarkanās sveces apkārt lielajai, apaļajai vannai jau sāk izdegt, viena pēc otras noslīkstot sevis radītajā šķidrumā. Istabu piepilda patīkams parfīma aromāts.

Jo vairāk koncentrējos, jo sliktāk izdodas. Taču man ir mērķis, kļūdīties nedrīkstu. Un citiem atzīt savu vājumu - arī ne. Un, kad ir "uz haļavu", tad veicas teicami. Sasodīts. Man kauns par sevi. Savu stulbo gribu un slinkumu.