| Divu seju luga. Bez vārdiem. |
[04 Sep 2008|08:49pm] |
Pirmais skats.
Mēs stāvam viens pret otru - aci pret aci, zobu pret zobu, vaigu pret vaigu. Eksistē vienīgi sejās izstarotās personas tēli. Ķermeņi aizplūst miglā kādā citā dimensijā. Mēs runājam. Viens ar otru. Mēs ieskatāmies. Viens otrā. Mēs smaidam. Un dalāmies viens ar otru.
Otrais skats.
Mēs stāvam viens pret otru. Aci pret aci, zobu pret zobu, vaigu pret vaigu. Ķermeņi saplūst kopā vienā veselā. Mēs kožam. Viens otru. Mēs smejamies. Viens gar otru. Mēs skatāmies. Viens gar otru. Mēs kaujamies. Katrs ar sevi. Plēšam kartītes, dedzinam palagus un kāpjam uz stikliem. Sāpīgi un dievišķīgi.
Trešais skats.
Mēs stāvam viens pret otru. Violeta krepapīra interpretācija starp mums. Aci pret aci, zobu pret zobu, vaigu pret vaigu. Mēs pazūdam viens otram. Mēs pazūdam paši sev. Tu veido nepareizus neironu krustojumus. Un manas vētras nodedzina ideju mežus.
Ceturtais skats.
Mēs stāvam viens otram aizgrieztām sejām. Pļavas atjaunojas. Vētras nomierinās. Taču krepapīrs pielipis tev pie skropstām. Un es eju klauvēt tev pie durvīm.
|
|