| stāsts par mazo režisoru |
May. 29th, 2007|03:53 pm |
mazais režisors pēdēja laikā staigāja apkārt salīcis kā pie bada, kaut gan tā nevarēja būt līdz galam patiesība - dzīvoklī vēl bija daudz ko pārdot, ja vien viņš zinātu, kur ieķīlāt Mariannas klavieres un kaklarotas, vajadzētu pietikt vēl ilgākam laikam, bet, liekas, viņš vairs neatradās uz zemes, uz kuras bija iesprūdis. Jaunzēlandes ziema neatšķīrās no Beļģijas vasaras, bet, kaut līdz krastam bija tikai pāris kilometru, viņš, kopš nolaida pa burbuli South Pacific Television projektu, kaut kā arī vairījās piekrastes, jo tā atsauca atmiņā to, kā Marianna aizgāja un arī veselu kaudzi parādu, kurus viņam pagaidām neprasīja atdot - varbūt tas bija Mariannas nopelns vai varbūt programmas direktors tikai gaidīja nepiemērotāku brīdi, kurā mazo cilvēku iegāzt, un pieredzes viņam tiesas jautājumos vēl nebija nekādas, jo bija pagājuši tikai nieka 5 gadi kopš mediju koledžas absolvēšanas, kuros viņš lielākoties darbojās tikai kā asistents, kamēr neienāca prātā pārcelties uz šķietami dieva un intrigu neskarto Klusā okeāna salu un nostāties uz savām kājām - kā bieži mēdz būt, viņš pārvērtēja savu veiksmes un talanta koeficentu, un te nu viņš vilka savas kājas, uz kurām nebija pratis noturēties, pa putekļaino Oklendas nomali.
motociklu un tiesības viņam atņēma pagājušajā nedēļā un viņš pat nepainteresējās, kā tās izpirkt, jo pat ja arī viņam būtu, par ko tās izpirkt, viņam nebija spēka izstāvēt rindu iecirknī un skatīties acīs policistam, kas kā likums būs galvas tiesu lielāks un laimīgāks par viņu - viņš negribēja redzēt nevienu tik tuvu, turklāt dienasgaismā, nevienu, kam bija savs darbs, savs mērķis un sava ģimene, pat ja tas bija policista darbs, policista mērķis un policista ģimene, kas sagaida mājās ar iekurinātu bārbekjū un pārsteiguma cepurītēm un svilpītēm paša aizmirstā dzimšanas dienā.. tālāk nemaz Tibo šo domu neritināja, jo tad viņam nāktos nonākt pie vārdiem "dzīves apnikums" un, kaut arī notrulinājies dienvidu saulē, viņš zināja skaidri, ko viņam nozīmētu šobrīd padoties. tas nozīmētu sapūt tāpat, kā to izdarīja viņa tēvs un brālis - 2 neveiksmīgākie ideālisti, ko viņš pazina, turklāt personīgi.
to, ka seja izskatījās stipri novecojusi pēdējo 2 gadu laikā, viņš norakstīja uz spožo sauli, bet vājumu rokās - uz vitamīnu trūkumu, jo kāds tur brīnums - pēdējā laikā viņš vienkārši dzēra un daudz. tāpēc arī nepārdzīvoja, ka viņam atņemtas tiesības, jo patiesībā, lai dzertu, necik tālu jābrauc nebija - bārs atradās 20 minūšu gājienā no dzīvokļa, tas strādāja līdz agram rītam un prom viņu neviens nedzina, kaut arī sarunās neielaidās - viņš bija interesants tiktāl, ka bija ārzemnieks, un arī tas viņš vairāk nebija. meitenes bārā parādījās reti un tās pašas nebija nekādas meitenes, bet gan tādas pašas stervas kā.. lai nu paliek.. visas dienas iesākās tāpat kā pēdējā sestdiena, kura beidzās citādāk, kaut atskatoties jāatzīst, ka arī tā nebija psaules gals. ap sešiem no rīta uz bāru atnāca kāds vecāks un augumā spēcīgs vīrietis - eiropietis, pēc sejas uz mata kā Noels Galahers, bet varbūt Tibo tikai tā likās, jo no rītiem bārmenis lika par kādu dekādi novecojušus pop-roka albumus, turklāt atnācējs bija uz pusi anglis, uz pusi holandietis. svarīgākais šai visā bija fakts, ka svešinieks bija Lielais Producents, un saules un tekilas apmiglotajam Mazā Režisora prātam tas likās debesu sūtīts cerības stars. Tibo labi zināja, kas viņš tāds ir, izlikās gan nezinām, bet pasūtīja divas tekilas. svešais nebija pārāk runīgs - viņš skeptiski raudzījās apkārt un meta acis uz pēdējo bārā palikušo sievišķi - nekaunīgu, jauneklīgu kuci, kas te pēdējā laikā apgrozījās, bet ne ar vienu negulēja - tikai piedzērās, izlamājās un aizmirsa vārdus, ko pierakstīja uz cigarešu paciņas malas. pašlaik viņa klaji ņirgājās par kādu smagi iereibušu blondīnu, pasūtīja dzērienus un pasūtīja dirst - tā viņa parasti darīja, jo, acīmredzot, nekā cita, ko darīt, viņai nebija. - tu man dabū to meiteni! - teica Lielais Producents, - bet es tevi dabūšu no šejienes laukā. Tas arī bija garākais teikums, ko viņš torīt Mazajam Režisoram pateica. tas gan visu notikumu kontekstā izklausījās kā lētā lubu pasakā, bet Tibo, iespējams kultūras vai valodas atšķirību dēļ, bija jau pieradis, ka realitāte mēdz izklausīties pavisam banāla.
kopš Tibo dzīvoja viens pats, viņš pēc bāra aizvēršanas mēdza sēdēt interneta kafejnīcā līdz vēmienam. myspeisā un čatā viņš tērēja savu neizmantoto radošo potenciālu aizpildot tukšas ailītes un saņemot pretī vārdus, kuros rezonēja viņš pats. viņš sarakstījās ar kādu austrieti, kas sauca sevi par Malsaine un kas varēja būt Marianna ļaunākajā gadījumā, bet, pat ja tā arī nebija, situācija kļuva aizvien slimīgāka, jo viņam likās, ka tā maina vārdus un raksta tikai viņam, līdz beigās jebkurš rakstīts teksts likās kāds no Malsaine šizofrēniskajiem iemiesojumiem, un tukšajās dienās - pēdējā laikā visas kā viena tās bija tukšas - Malsaine bija vienīgais, kas viņam piederēja. Viņš lietoja vārdu "piederēja", jo tas kaut kā piestāvēja viņa raksturam - saukt to, kas kaut kur pats par sevi pastāv, par savu, kā lietojot salikto pagātni ar darbības vārdu "piederēt" - uzskatot, ka tas kas kādreiz ir bijis ir kaut kas, kas ir bijis tavs, kaut arī tā nav patiesība, jo cilvēkam nepieder nekas. un šajā sestdienas rītā, kad Lielais Producents uzdeva dabūt viņam to meiteni - kaut arī "dabūt" nozīme viņam nebija līdz galam skaidra - Tibo uznāca paranoja. precīzāk viņam bija pilnīgi skaidrs, ka Malsaine noteikti ir tā, kas viņam ir jādabū priekš Lielā Producenta.
to, ka viņam varētu nebūt taisnība, viņš jau labu laiku vairs neapsvēra, jo pasaulē - viņa pasaule bija tā, kas viņam parādījās - viss gāja uz velna paraušanu. un jebkurš uzdevums, cik viņš bija saskāries - vienlaga vai darba pienākums, vai bildinājums vai piedzēruša producenta izaicinājums pie bāra - bija vienlīdz bezjēdzīgs, bet nepieciešams, jo tas bija kaut kur starp cēloņiem un sekām, un sekas viņam bija svarīgas - viņš alka gūt kādu labumu no uzdevuma izpildīšanas, jo bija tikai režisors, turklāt mazs.
Oklendā bija jau agrs svētdienas rīts. - ko tu dzersi? - Tibo prasīja meitenei. - kahlua milk, - viņa atbildēja un smaidīja, un ne pavisam vairs nelikās bravūrīga. bārmenis pateica, ka šis ir pēdējais pasūtījums. Lielais Producents pie letes jau klanījās. viņa palika sēžam stūrī ar savu dzērienu. - kādi jums ir plāni šim rītam? - Tibo prasīja producentam. - man nav nekādu plānu, dzīve ir pilnīgā pakaļā, - viņš atbildēja. - es atbarucu uz kāzām, uz kurām tā arī netiku, man nozaga bagāžu, man nav telefona numuru, man nav viesnīcas un vispār man nav nekā. - un ko jūs darīsiet? - es iešu gulēt krastmalā. un es gribu, lai tā meitene nāk man līdzi. un tu arī. - kāpēc? - tāpēc, ka tev tāpat nav, kur iet.
viņi izgāja laukā trijatā - tik spožā gaismā, no kuras ap acīm veidojas vārnu kājiņas, un meitenēm ar gaišu ādu uzmetās vasaras raibumi. tikai tad Tibo pamanīja, ka producentam ir atplīsusi kurpes zole un uzvalks ir saburzīts. viņš pamanīja arī, ka meitenei acīs ir asaras. viņi neko daudz nerunāja pa ceļam, atgūlās pludmalē pie betona sienas, un okeāns nāca tuvāk un attālinājās tikpat kluss kā tajā rītā, kad Magelāns to atklāja. |
|