| pirmā daļa |
[May. 30th, 2008|07:54 am] |
galvenais būs tas šoferītis. kluss (gandrīz mēms), jauns, īsām kājām un šofera cepurīti.
vidēja izmēra busiņš, ar kuru rītos un vakaros pārvadā topošos zinātniekus starp abām fakultātēm. pa dienas vidu viņš gaida universitātes teritorijā, klausoties radio un spodrinot aizmugurējo stiklu.
viņš ir iemīlējies vienā no savām regulārajām pasažierēm, bet nespēj viņu uzrunāt, jo smagi pārdzīvo savu statusu.
kādu vakaru meitene meitene neiekāpj autobusā, lai dotos uz mājām.
no rīta:
atmosfēra autobusā ir nokaitēta. ārā smags un vienmērīgs lietus. šoferis nikni uzpīpina pusaudžu baram uz velosipēdiem, kas smiedamies dodas lietū, samērcējot baltos uniformu kreklus.
šoferītim rokās ir balti cimdi.
nonākot uz lielceļa, bailes un spriedzi sāk izjust visi pasažieri, jo autobuss brauc ar ātrumu, pie kura lidmašīna mēdz atrauties no zemes.
šoferis smaida. un uzsāk sacensību ar blakus braucošo bankas mašīnu. |
|
|
| otrā daļa |
[May. 30th, 2008|08:16 am] |
tajā pašā laikā vienu no fiziķiem - pasažieriem pārņēmusi neizsakāma jautrība. viņš tracina visus blakus sēdošos ar muļķīgiem jatājumiem, bet tie viņu ignorē. vēlāk sāk runāt pa telefonu, līdz top skaidrs, ka nekāda telefona viņam rokās nav un viņš sarunājas pats ar sevi.
viņš pamazām kļūst arvien nemierīgāks, līdz sākas lēkme, un kāds palūdz apstādināt autobusu.
apjucis, šoferītis pietur lielceļa malas drošības joslā vietā pie nebeidzamas mūra sienas, un studenti izkāpj pa vienam laukā lietū. |
|
|
| |
[May. 30th, 2008|02:30 pm] |
un tad iespējams seko bezgalīgs gājiens uz vienu vai otru pusi pa trubu, kuras galos ir cilvēki, bet pa vidu nekā cita, izņemot virsskaņas ātrumu un vēlmi atrauties.
pa vidu tiek slidinātas kastītes, nelielas kameras, kurās rakstīt dzeju.
es izvēlos būt par dzejnieku ar savu nerakstīšanu. |
|
|