Kaķis

rezerve @ 19:38: ja man jānovelk līnija
ja man jānovelk līnija pēc kuras viss aizgāja pearshaped, jeb pakaļā, tad tas bija pēc otrā dānijas brauciena, 1997.gadā, kad, atgriežoties no trīs ar pus mēnešu gara, emocionāli un fiziski mokošas (bet ne tik emocionāli un fiziski mokošas kā tās, kura bija 1996.gadā) dzīvošanas kazarmās ar gatavu barošanu (bagātīgu, labu un veselīgu ar jogurta plūdiem un daudz gaļas un salātiem) un priekš manis intensīvu fizisko slodzi. atklāju, ka esmu tievāka kā laikā, kad mācījos trešajā klasē. eiforija, eiforija, ak, saldā eiforija. vienmēr esmu gribējusi būt tievāka, bet nebiju niekojusies ar diētām. nekas dižs, dabiski, bet 77 kilogrami. salīdzinot ar 100 un plus vidusskolas laikā un pirmajos studiju gados. nu, jā. un tad to iegūto gribējās saglabāt un padarīt vēl labāku. tomēr ikdiena rīgā nav pārlieku bagāta ar armijas zābakiem, kur katrs zābaks sver 600 gramu, ar nakts pārgājieniem stiepjot 25 kilogramīgu mugursomu, nakts šaušanām, ar 6-8 km garām vientuļām pastaigām ap ezeru, lai izvēdinātu galvu un, klausoties ierakstus angļu valodā, pamācītos valodu. tad svara vērotāji, vienreiz, otrreiz, trešo reizi. nomest un uzresnēt, nomest un uzresnēt. nu, jā. ap 2000. gadu apmēram jau biju pasākusi nopirkt vietējā benzīntankā pa 700 mg saldējumam vai diviem un cepumu paciņai vai divām un apēst un izvemt. aktīvā dzīve turpinājās. nopirku riteni, nedēļas nogalēs braucu ar vilcienu mājās un minos atlikušos 16 kilometrus ar peldi naksnīgā ezerā uz vienu pusi un 16 kilometrus uz vilcienu atpakaļ, vai pēc darba uz jūru (Vecāķiem vai Kalngali) peldētēties (Čiekurkals, Kalngale) un atpakaļ. 3-4 reizes nedēļā gāju uz baseinu, skrēju, jo pāri galvai visu laiku plivinājās fizisko pārbaudījumu rēgs. neba nu, ka es ļoti bieži būtu kārtojusi normatīvus, bet vienmēr biju puslīdz gatava kārtot. nakts saldējumi beidzās (vai sākās) ar depresiju, līdzi nāca hronisks bronhīts (20 - 40 cigaretes dienā, tonsilīts, kuņģa čūla un tamlīdzīgas visādas kaites, kuras tajā brīdī nekādi nesaistīju ar nakts saldējumiem. ātri patinot filmu uz priekšu - satiku vīru, nakts saldējumi izbeidzās, un svars sāka augt, par spīti manām izmisīgām pūlēm noturēt to uz vietas. ne jau vairs ap 77 kg bet ap 85. tikai ar vīru ir tā, ka viņam pašam savi nakts saldējumi un slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. ap 2004. (vai 2005.) gadu atmetu pīpēšanu, un tā bija katastrofa. es vienk. nespēju apstāties ēst. vingrošana, "svara vērošana", ēst/vemt cikls, atkal vingrošana, depresija, zināšana, ka vajag palīdzību un pāri visam kauns, ka pati netieku galā. ai, ko tur daudz. pēc 14-15 gadīgas cīņas ar tuklumu te nu es esmu, vēl joprojām cīnoties ar tuklumu tikai daudz lielāku tuklumu. kad tā padomā, tad manā gadījumā galvenais apvelšanās cēlonis ir depresņaks un mazkustīgums. apprecot dīvāna dārzeni es pielāgojos viņam, nevis pavilku viņu sev līdzi. redz, dziļi sirdī, man liekas, es esmu arī esmu dīvāna dārzenis. varen emocionāls, egoistisks un visnotaļ rijīgs dīvāna dārzenis ar noslieci uz tuklumu.


p.s. disklaimeris, visi datumi, vietas un notikumi un, ja gadīsies pieminēt kādus personāžus, tad arī tie ir pilnīgi un galīgi izdomāti. un, vispār, nē, es neesmu tā, ko jūs domājat, un iepūtiet man. tas gadījumam, ja šo lasa kāds, kurš nav īpaši aicināts lasīt.

par depresijām citreiz.