Cerības

Nu zinies. Tev jau noteikti bija smieklīgi, it īpaši, kad no rīta zvanīju. Bet man, kad es tā cerēju, ka VIŅŠ netiks vai kamēr esmu lekcijās tētis visu nokārtos, tad kāpj abi ārā no mersi..Es gandrīz salēcos. Labi, ka mamucis bija citā istabā. Viņa nesaprastu, kas ar mani notiek.. Un vēl. Pēc tam, kad VIŅŠ te visu saspaidīja un saklikšķināja, tētis ņem un aicina viņu uz kafiju- nu sazvērējušies. Tad it kā pārdomāja (bez manas ietekmes), nezinu kurš. Nu vismaz jaukā pasēdēšana- kafijas malkošana izpalika. Bet sekoja vēl labāks moments! Tētim izsaukums uz darba, bet, lai tētis paspētu paēst, man vēl, kāds gudrinieks izdomāja, jāved tas, tas,...nu VIŅŠ uz darba atpakaļ. Smaidīt varu tikai tagad..