Šodien jānoliek mans pēdējais eksāmens. Jūots pārāk mierīgi, un tas sāk mani satraukt, bet ceru, ka rezultāts tik un tā būs labs. Vajadzētu 10, bet to jau redzēšu vēlāk, uz cik esmu uzrakstījusi...
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
ganesha novēlu tev šīsdienas eksāmenā veiksmi, turu īkšķus par tevi, rakstot savējo eksi :) !
12.01.2006.
Posted on 2006.01.12 at 23:28
...
mēs bēgām no viņa un viņa cilvēkiem. Tie gan īsti nebija cilvēki, jo viņi neko nejuta. Viņš lika tiem mūs nogalināt, un tie to darīja. Viņiem nekad nebija auksts, nekad nesāpēja..viņi nejuta pilnīgi neko! Tādēl viņiemarī bija tik viegli nogalināt trīs no mūsējiem. Ziniet, nekad nebiju domājusi, ka redzot nogalinām cilvēku, man iesprūdīs kaklā manis pašas siekalas, tās mani smacēja, likās, ka riju nost nevis savas siekalas, bet gan viņu asinis. Viens naža dūriens sirds rajonā, un mēs zinājām, ka viņas vairs drīz nebūs starp mums. Viņa smagi ieelsā, bet nedaudz tā atviegloti, jo, kad tie bezjūtīgie un bezsirdīgie trāpīja dzīvībai bīstamā vietā, viņi turpināja ceļu- meklēt nākošo no mums, lai nogalinātu, viņa zināja, ka viņai šis ir vienīgais, bet arī liktenīgais dūriens..Varbūt viņa pat priecājās, jo viņai vairs nebija jābaidās kā to darām mēs (vēljoprojām)?! Mēs varētu viņus nogalināt, jo viņi jau nav nemirstīgi, bet..mēs esam cilvēcīgi. Un palikt, zinot, ka izdzīvosim, ja viņus visus nokausim. Pareizi, nokausim.., jo ar vieglu naža pieskārienu viņus neapturēt, viņus liekas var apstādināt tikai cirvis galvā, vai galvas atdalīšana no pārējā ķermeņa. Tas šķiet kā murgs, vai mēs tiešām nevaram aizbēgt no viņiem? Nevaram, jo atduramies pret klaju lauku, bet viņi, neskatoties un necilvēciskumu, spēj racionāli domāt, lai tikai mūs nogalinātu. Mūsu skaitu nepateikšu. Patiesībā baidos skaitī, jo katru reizi, kad tie mums pietuvojas kaut nedaudz, mums jāatvadās no kāda..Gribētos viņus saukt par zvēriem, bet tā nebūtu īsti precīzi teikts- zvēri taču ir daudz mīlīgāki, piemēram, kaķi. Vai viņi nav jauki. Ciena savu saimnieku, kaut gan to neizrāda. Viņi jūt, kā man šo vārdu gribētos atkārtot simtām reižu, kad un cik labi vai slikti jūtamies, tad mīļi pieglaužas, apvij savu ķermeni ap mūsu kājām..Bet mēs pieliecamies, jo ceram, ka labības lauks tomēr mūsu bēgšanu piesegs, jo mēs jau negribam daudz, tikai dzīvot. Šobrīd tas patiešām ir daudz prasīts. Mums izdevās, kaut kas mūs paglāba, nezinu, kas, jo ir taču pasaulē tik daudz reliģiju, un katrs pats tic, kam vēlas. Katram sava taisnība. Bet varbūt tā nemaz nav veiksme, ka mēs tikām līdz mežam, jo varbūt pēc tam viņi mūs aplaktēs kā vistas, kas paredzētas pilskungam un viņa viesiem, nevienam taču nerūp to vistu dzīve, galvenais, ka pilskungs un viņa viesi būs paēduši, jo pēc viesībām noteikti atleks kāds labs vistas gabaliņš kalpiem, viesmīļiem, vistu slepkavām.. Mēs skrienam, jo ceram, ka gluži kā skolas stundās, kad uzdeva grūtāku uzdevumu, domājām, bet beigās atmetām domāšanai ar roku, jo zinājām, ka pat tad, ja neatbildēsim, stunda beigsies, un mēs tiksim starpbrīdī, vai arī skolotājs nepacietībā pats atbildēs uz uzdoto "āķīgo" jautājumu,- (atradām) bija gaisma tuneļa beigās. Āķi, cerams, ka nevienam no mūsu vajātājiem nav līdzi paņemts kāds makšķer āķis, piemēram, ar kuru var ķert lielos tunčus. Mēs atradām māju. Divas, bet otrā ir tik maziņa, ka nespējam pat iedomāties, kam tā paredzēta. Viens no mūsu vīriešiem parausta lielās mājas durvju rokturi, durvis nav aizslēgtas, ejam iekšā. Viss pamests, bet vēl nav paspējis apputēt, mums par laimi. Tas nozīmē, ka mēs šeit varētu paslēpties. Viņi noteikti māju pārmeklēs, bet cerība ir vienmēr, vai ne?! It īpaši, ja jūti tuvojamies nāvi, tad tomēr ceri, ka to apmānīsi kaut uz mirkli. Mums jāizdodas, jo pretējā gadījumā ar mums notiks tas pats, kas ar pilskunga vistām: pirmajām tiek nocirsti kakli, bet pēdējām, kuras redz notiekošo un kuras bēg, spalvas tiek norautas dzīvām. Tik vien kā, slepkavas prāt, atriebība par skriešanu apkārt pagalmam, izvazāšana pa visiem kaktiņiem. To mēs pašlaik darām, bet ne jau tāpēc, lai saniknotu mūsu apslaktētājus, bet gan tāpēc, ka mēs ceram, ka izglābsimies! Paliksim dzīvi. Esmu vienā istabā ar vienu kaitinošu sievieti, viņa visu laika čabina jau tukšu sviestmaižu maisiņu. Man liekas, ka viņa jūk prātā no redzētā, kaut gan pati par sevi arī nevaru galvot, jo nezinu, kā no malas izskatītos mana uzvedība. Šis gan nav īstais brīdis kādam kaut ko jautāt. Esam trešajā stāvā, neslēpjamies, jo domājam, ka viņi būs slinki un, pārmeklējuši divus apakšējos stāvus, trešo liks mierā. Par nelaimi viņi jau ir klāt. Par vēl lielāku nelaimi viņa nepārstāj čabināt to sasodīto maisiņu,..es pieceltos, pieietu un atņemtu, bet grīdas dēļi čīkst..es cenšos pusčukstus un pusbalsī viņu apsaukt, lai paliek mierīga, lai kustina ko tik sirds vēlas, bet dara to tā, lai nebūtu skaņas! Mūļķe, idiote, es pati gribētu viņu taghad nogalināt..divi nāk klāt, no ārpuses. Nebiju ievērojusi, ka pie mūsu logiem ir kaut kas līdzīgs balkonam, tikai nav izejas uz tā. Es sastingstu ar šķībām lūpām un šausmām acīs, cerot notēlot neizdevušos teātra manekeni. Viņa bēg un viens no diviem skrien viņai pakaļ, dzirdu, ka viņa iepīkstas kā maza pelīte, kurai netīšām uzmīts uz ķājiņu..Otrais aiziet tālāk.., bet šis, maita, mani aplūko un it kā nevar saprast, vai esmu manekene vai dzīva un izliekos..es iekšā trīcu par notikušo un jūtu, ka šādi vēl tikai dažas sekundes noturēšos..viņš joprojām mani vēro, arī es viņu nedaudz varu aplūkot tuvāk, kaut man ir sastindzis skatiens, es redzu viņa stāvu, viņs izskattās pēc līķa, bāls un nedaudz zilgans..man gribas no viņa paskata vemt. Viņš savicina rokas manu acu augstumā, vairs nespēju noturēties..atkrītu gultā, kurā sēdēju, tā, it kā viņš par stipru būtu vēcinājis rokas. Viņš pagriežas un iet projām, bet par ātru ievilku elpu, klusu, bet pietiekoši skaļu, lai viņš sadzirdētu..mana sirds sitas arvien straujāk..Interesanti, vai visi cilvēki jūtas vienādi pirms savas nāves? Runā, ka citi jūtoties ļoti labi un tad pēkšņi..Arī tie, kas cieš auto avārijās, pēdējās sendes vai sekundes simtdaļas viņi zina, kas notiks..Joprojām sastingusi, bet viņs atkal mani aplūko..gandrīz man izdevās..viņš paņem manu roku un velk ar nazi delnas tuvumā, bet es saprotu viņa taktiku- tas nav grieziens tik spēle, ja nobīsies un pakustēsies, tad griezīšu pa īstam..turos, cik man vēl spēka.., bet viņš..viņam laikam apnika, viņš vienkārši drošībai griež..esmu sastingusi, bet cenšos to vietu kaut nedaudz atslābināt, lai tik ļoti nesāp un man nebūtu jākliedz aiz šoka..roku tur slīpi un griež no augšas uz leju..grieziens nav spēcīgs, man nesāp.. viņš ir aizgājis, es vēl kādu laiku nekustos..asinis tek diezgan stipri, laikam kādai vēnai trāpījis, plauksta arī nedaudz tirpst un īsti klausīt negrib..Es saņemos un eju, dēļi čīkst, bet neviena no viņiem šeit vairs nav. Pie sevis lūdzos, kaut būtu vēl kāds palicis dzīvs. Kāda laika garumā mēs savācamies, visi dzivi palikušie. Šoreiz uzdrīkstos mūs izskaitīt. Esam tikai seši. Un gluži kā Noasa šķirstā no katras sugas bija viens pāris, tā līdzīgi mēs- trīs pāri, trīs sievietes un trīs vīrieši. Mēs uzelpojam, jo zinām, ka netālu ir lielceļs. Tas mūs glābs pilnībā, jo tā mēs tiksim no šīs šausmīgās vietas projām..kopš tā brīža, kad mūs sāka vajāt, mēs centāmies tikt līdz lielceļam.
...
mēs bēgām no viņa un viņa cilvēkiem. Tie gan īsti nebija cilvēki, jo viņi neko nejuta. Viņš lika tiem mūs nogalināt, un tie to darīja. Viņiem nekad nebija auksts, nekad nesāpēja..viņi nejuta pilnīgi neko! Tādēl viņiemarī bija tik viegli nogalināt trīs no mūsējiem. Ziniet, nekad nebiju domājusi, ka redzot nogalinām cilvēku, man iesprūdīs kaklā manis pašas siekalas, tās mani smacēja, likās, ka riju nost nevis savas siekalas, bet gan viņu asinis. Viens naža dūriens sirds rajonā, un mēs zinājām, ka viņas vairs drīz nebūs starp mums. Viņa smagi ieelsā, bet nedaudz tā atviegloti, jo, kad tie bezjūtīgie un bezsirdīgie trāpīja dzīvībai bīstamā vietā, viņi turpināja ceļu- meklēt nākošo no mums, lai nogalinātu, viņa zināja, ka viņai šis ir vienīgais, bet arī liktenīgais dūriens..Varbūt viņa pat priecājās, jo viņai vairs nebija jābaidās kā to darām mēs (vēljoprojām)?! Mēs varētu viņus nogalināt, jo viņi jau nav nemirstīgi, bet..mēs esam cilvēcīgi. Un palikt, zinot, ka izdzīvosim, ja viņus visus nokausim. Pareizi, nokausim.., jo ar vieglu naža pieskārienu viņus neapturēt, viņus liekas var apstādināt tikai cirvis galvā, vai galvas atdalīšana no pārējā ķermeņa. Tas šķiet kā murgs, vai mēs tiešām nevaram aizbēgt no viņiem? Nevaram, jo atduramies pret klaju lauku, bet viņi, neskatoties un necilvēciskumu, spēj racionāli domāt, lai tikai mūs nogalinātu. Mūsu skaitu nepateikšu. Patiesībā baidos skaitī, jo katru reizi, kad tie mums pietuvojas kaut nedaudz, mums jāatvadās no kāda..Gribētos viņus saukt par zvēriem, bet tā nebūtu īsti precīzi teikts- zvēri taču ir daudz mīlīgāki, piemēram, kaķi. Vai viņi nav jauki. Ciena savu saimnieku, kaut gan to neizrāda. Viņi jūt, kā man šo vārdu gribētos atkārtot simtām reižu, kad un cik labi vai slikti jūtamies, tad mīļi pieglaužas, apvij savu ķermeni ap mūsu kājām..Bet mēs pieliecamies, jo ceram, ka labības lauks tomēr mūsu bēgšanu piesegs, jo mēs jau negribam daudz, tikai dzīvot. Šobrīd tas patiešām ir daudz prasīts. Mums izdevās, kaut kas mūs paglāba, nezinu, kas, jo ir taču pasaulē tik daudz reliģiju, un katrs pats tic, kam vēlas. Katram sava taisnība. Bet varbūt tā nemaz nav veiksme, ka mēs tikām līdz mežam, jo varbūt pēc tam viņi mūs aplaktēs kā vistas, kas paredzētas pilskungam un viņa viesiem, nevienam taču nerūp to vistu dzīve, galvenais, ka pilskungs un viņa viesi būs paēduši, jo pēc viesībām noteikti atleks kāds labs vistas gabaliņš kalpiem, viesmīļiem, vistu slepkavām.. Mēs skrienam, jo ceram, ka gluži kā skolas stundās, kad uzdeva grūtāku uzdevumu, domājām, bet beigās atmetām domāšanai ar roku, jo zinājām, ka pat tad, ja neatbildēsim, stunda beigsies, un mēs tiksim starpbrīdī, vai arī skolotājs nepacietībā pats atbildēs uz uzdoto "āķīgo" jautājumu,- (atradām) bija gaisma tuneļa beigās. Āķi, cerams, ka nevienam no mūsu vajātājiem nav līdzi paņemts kāds makšķer āķis, piemēram, ar kuru var ķert lielos tunčus. Mēs atradām māju. Divas, bet otrā ir tik maziņa, ka nespējam pat iedomāties, kam tā paredzēta. Viens no mūsu vīriešiem parausta lielās mājas durvju rokturi, durvis nav aizslēgtas, ejam iekšā. Viss pamests, bet vēl nav paspējis apputēt, mums par laimi. Tas nozīmē, ka mēs šeit varētu paslēpties. Viņi noteikti māju pārmeklēs, bet cerība ir vienmēr, vai ne?! It īpaši, ja jūti tuvojamies nāvi, tad tomēr ceri, ka to apmānīsi kaut uz mirkli. Mums jāizdodas, jo pretējā gadījumā ar mums notiks tas pats, kas ar pilskunga vistām: pirmajām tiek nocirsti kakli, bet pēdējām, kuras redz notiekošo un kuras bēg, spalvas tiek norautas dzīvām. Tik vien kā, slepkavas prāt, atriebība par skriešanu apkārt pagalmam, izvazāšana pa visiem kaktiņiem. To mēs pašlaik darām, bet ne jau tāpēc, lai saniknotu mūsu apslaktētājus, bet gan tāpēc, ka mēs ceram, ka izglābsimies! Paliksim dzīvi. Esmu vienā istabā ar vienu kaitinošu sievieti, viņa visu laika čabina jau tukšu sviestmaižu maisiņu. Man liekas, ka viņa jūk prātā no redzētā, kaut gan pati par sevi arī nevaru galvot, jo nezinu, kā no malas izskatītos mana uzvedība. Šis gan nav īstais brīdis kādam kaut ko jautāt. Esam trešajā stāvā, neslēpjamies, jo domājam, ka viņi būs slinki un, pārmeklējuši divus apakšējos stāvus, trešo liks mierā. Par nelaimi viņi jau ir klāt. Par vēl lielāku nelaimi viņa nepārstāj čabināt to sasodīto maisiņu,..es pieceltos, pieietu un atņemtu, bet grīdas dēļi čīkst..es cenšos pusčukstus un pusbalsī viņu apsaukt, lai paliek mierīga, lai kustina ko tik sirds vēlas, bet dara to tā, lai nebūtu skaņas! Mūļķe, idiote, es pati gribētu viņu taghad nogalināt..divi nāk klāt, no ārpuses. Nebiju ievērojusi, ka pie mūsu logiem ir kaut kas līdzīgs balkonam, tikai nav izejas uz tā. Es sastingstu ar šķībām lūpām un šausmām acīs, cerot notēlot neizdevušos teātra manekeni. Viņa bēg un viens no diviem skrien viņai pakaļ, dzirdu, ka viņa iepīkstas kā maza pelīte, kurai netīšām uzmīts uz ķājiņu..Otrais aiziet tālāk.., bet šis, maita, mani aplūko un it kā nevar saprast, vai esmu manekene vai dzīva un izliekos..es iekšā trīcu par notikušo un jūtu, ka šādi vēl tikai dažas sekundes noturēšos..viņš joprojām mani vēro, arī es viņu nedaudz varu aplūkot tuvāk, kaut man ir sastindzis skatiens, es redzu viņa stāvu, viņs izskattās pēc līķa, bāls un nedaudz zilgans..man gribas no viņa paskata vemt. Viņš savicina rokas manu acu augstumā, vairs nespēju noturēties..atkrītu gultā, kurā sēdēju, tā, it kā viņš par stipru būtu vēcinājis rokas. Viņš pagriežas un iet projām, bet par ātru ievilku elpu, klusu, bet pietiekoši skaļu, lai viņš sadzirdētu..mana sirds sitas arvien straujāk..Interesanti, vai visi cilvēki jūtas vienādi pirms savas nāves? Runā, ka citi jūtoties ļoti labi un tad pēkšņi..Arī tie, kas cieš auto avārijās, pēdējās sendes vai sekundes simtdaļas viņi zina, kas notiks..Joprojām sastingusi, bet viņs atkal mani aplūko..gandrīz man izdevās..viņš paņem manu roku un velk ar nazi delnas tuvumā, bet es saprotu viņa taktiku- tas nav grieziens tik spēle, ja nobīsies un pakustēsies, tad griezīšu pa īstam..turos, cik man vēl spēka.., bet viņš..viņam laikam apnika, viņš vienkārši drošībai griež..esmu sastingusi, bet cenšos to vietu kaut nedaudz atslābināt, lai tik ļoti nesāp un man nebūtu jākliedz aiz šoka..roku tur slīpi un griež no augšas uz leju..grieziens nav spēcīgs, man nesāp.. viņš ir aizgājis, es vēl kādu laiku nekustos..asinis tek diezgan stipri, laikam kādai vēnai trāpījis, plauksta arī nedaudz tirpst un īsti klausīt negrib..Es saņemos un eju, dēļi čīkst, bet neviena no viņiem šeit vairs nav. Pie sevis lūdzos, kaut būtu vēl kāds palicis dzīvs. Kāda laika garumā mēs savācamies, visi dzivi palikušie. Šoreiz uzdrīkstos mūs izskaitīt. Esam tikai seši. Un gluži kā Noasa šķirstā no katras sugas bija viens pāris, tā līdzīgi mēs- trīs pāri, trīs sievietes un trīs vīrieši. Mēs uzelpojam, jo zinām, ka netālu ir lielceļs. Tas mūs glābs pilnībā, jo tā mēs tiksim no šīs šausmīgās vietas projām..kopš tā brīža, kad mūs sāka vajāt, mēs centāmies tikt līdz lielceļam.
...