Cerības

Esmu lielā nesaprašanā, kas ar mani un visiem citiem apkārt notiek?! Šorīt biju tuvu depresijai, bet tagd lidoju. Par ko, neprasiet. Pati nesaprotu...

Vēl paspēju apskatīties jaunākās mājas Ventspilī, vai vismaz tās celtniecības stadijā. Nu dažas ir tā neko, bet citas jau tagad norakstāmas, tas, protams, pēc manas gaumes.
Un jā, es noteikti gribēšu māju jūgendstilā un dzīvokli, kura interjers atbilstu japāņu stilam. Būtu baigi forši! Mājai noteikti jābūt "smagām" izgrebtām koka durvīm, par iekštelpām nemaz nerunājot. Skapji ar liektām kājām. Tumša koka, protams. Un apaļš galdiņš viesistabā, un ...
Šādi pafantazēt pateisībā ir ļoti labi, jo tas savā veidā stimulē sapņa piepildīšanos- gribas taču to realizēt. Tā nu es sāku domāt, kā? Nu, protams vajadzīga liela naudas summa. Bet to var dabūt zogot (, kas manā gadījumā atkrīt), cītīgi mācoties un vēlāk strādājot un veikt apjomīgas mahinācijas (, uz kurām pagaidām man arī nav talanta). Tā nu atliek tas otrais variants: tagad cītīgi mācītiesun vēlāk cītīgi strādājot.
Ar Dievpalīgu!

Noskatījos filmu "Divi brāļi". Un apraudājos. Ciest nevaru cilvēku ekspansiju dzīvnieku pasaulē. Tas ir tik labi, ka daba pati mūs (tos, kuri nezina mēru) nomēt kā utis. Bet tā pa tiešām ir. Skatoties ziņas visas lielās dabas katastrofas notiek pārapdzīvotjās Ziemeļamerikas piekrastēs, pārapdzīvotajā Indijā un kā nu bez Ķīnas plūdiem...