restart ([info]restart) rakstīja,
@ 2017-08-28 13:47:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Šad un tad gadās, ka gribas izrakstīt no sevis ārā kādu jautājumu, kurš urda prātu vai sirdi, vai abus, bet nevaru. Tas ir, varētu jau, bet tie ir noslēpumi. Lietas, kuras attiecas uz citiem cilvēkiem un kuras izpaužot kāds varētu tikt sāpināts. Un tad es ciešos.

Grūti ir nevis glabāt noslēpumus, bet paturēt pie sevis savas domas, komentārus utt. par glabājamo noslēpumu.

Nesaistīti, bet varbūt saistīti pagājušajā nedēļā pārliecinājos, ka cilvēks virtuālajā vidē var savu identitāti slēpt par ļoti cītīgi, bet, ja viņam ir kāds tuvs draugs, kurš ir virutāli visai atklāts, tad pūles glabāt savu privātumu var izrādīties veltīgas.


(Ierakstīt jaunu komentāru)


(Anonīms)
2017-08-28 18:57 (saite)
Es tevi saprotu. Nekad nevar zināt, vai tuvajam, uzticamajam draugam nevar uznākt vēlēšanās atklāti padiskutēt par manu tematu ar citu uzticamu draugu...

Man, piemēram, ai kā gribētos kādam dzīvam cilvēkam izkratīt sirdi par to, cik grūti gāja, kad māsu ielika psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Bet vai tad to var? Ja padomā, ko tas var nodarīt viņai.

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]restart
2017-08-28 19:24 (saite)
Jāmeklē draugs, kuram tāda vēlme neradīsies. Es saprotu, ka tas ir diezgan utopiski, bet daži tādi cilvēki noteikti ir.

Bet, jā, tādā gadījumā kā aprakstītais prātīgākais laikam tiešām ir ciest klusu. Zināmā mērā to var uztvert to kā sava rakstura pārbaudi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?