Skvotera dienasgrāmata
 
[Most Recent Entries] [Calendar View] [Friends]

Below are the 5 most recent journal entries recorded in respirators' LiveJournal:

    Wednesday, January 23rd, 2013
    5:09 am
    Piespiedu iznākšana no jūras pirms diviem miljoniem gadu varētu būt izraisījusi tik dziļu traumu, ka mēs vēl līdz šim brīdim neesam no tās attapušies...
    Dz. G. Balards "Nogrimusī pasaule".
    2:09 am
    Par komfortu
    Labsajūta un komforts man rada apātiju. Darbs nau zaķis, neaizbēgs; mācīties nekad nav par vēlu... Kāda jēga? Kas vainas, ir ok. Vēl jau visu var paspēt...
    O jā, tie ir mani standarta teksti, kad viss apkārt ir kārtībā un notiek "uz labu". Tad, kad man pazūd vēlēšanās dzīvot un vispār kaut ko darīt. Bet reizēm kāda grāmata, mūzika vai attēls dod impulsu un sakravājis mugursomu es eju bradāt. Objektā ir pavisam reālas problēmas: ko darīt lai mani nepamanītu? Kā nokļūt no punkta A uz punktu B? Kā salabot bojāto aprīkojumu, sasildīties, padzerties? Tās ir ļoti konkrētas lietas, kuras ļoti prasās tikt risinātas. Atrisinot vienu es pāreju pie nākošās, aiznākošās, utt. Un kad visas problēmas ir atrisinātas, es jūtos komfortabli, un man gribas ieslīgt grāmatu čupā uz kādiem pāris mēnešiem. Lai tā nenotiktu, ir jāmaina atrašanās vieta. Man šķiet, ka skvotojot mani sagaida daudz vairāk ceļojumu un nakšņšanas ārpus skvota, nekā man šķiet. Un tas ir labi.
    Sunday, January 20th, 2013
    12:35 pm
    Bezmiegs
    Žēl, ka bezmiegs daudziem ir problēma. Mana problēma ir miegs. Ir tik daudz interesantu lietu, ko darīt, bet man tā vietā ir jāguļ. Ja nervu sistēma tīri labi tur trīs dienas bez gulēšanas, tad hidrauliskā sistēma sāk īdēt un pukstēt jau pēc pirmās diennakts. Ja es kādu pusstundu vai stundu dienā veltītu kardio treniņiem, vai es varētu lilgtermiņā paildzināt savu dienu, nesaīsinot dzīvi? Es gribu dzīvot ilgi, jo man ir ar ko piepildīt savu dzīvi. Hm.
    Pagaidām jācenšas izgulēties, jo priekšā ir pārvākšanās trīs stāvus uz leju un piecus stāvus uz augšu, un kolekciju tonnas prasīs daudz spēka.
    Kad sūrais darbs būs veikts, dzīvokļabiedri iemitinājušies jaunajā dzīvoklī un es skvotā, tad arī varēšu par negulēšanu padomāt reālāk.
    Ak, šīs ne-miega apdullumā pavadītās stundas, kad prāta spējas ir ierobežotas, bet vēlēšanās rīkoties un būt kreatīvam ņem virsroku... Es darbojos, līdz saduros ar pārāk grūtu problēmu, un tad eju gulēt. Izgulējusies nervu sistēma strādā ar pilnu jaudu un iepriekšējās problēmas atrisināt - vairs nav problēma. Un tā sākas nākošais cikls.
    Mana brīvība, kā es tevi gaidu!
    Sunday, January 13th, 2013
    12:50 am
    Sagatavošanās
    Pēc mēneša es izvākšos no dzīvokļa un jaunu dzīvokli nemeklēšu. Pirms pāris gadiem skvotojot pamestā rūpnīcā un pēc tam vienkārši neaizņemtā dzīvojamajā telpā es sapratu, cik bagāts cilvēks var būt ar 40 latiem kabatā, ja nav jāmaksā astoņdesmit lati par dzīvesvietas īri. Tieši īre un apkure ir lietas, kas gandē vidusmēra latvieša dzīvi. Tās nav luksusa preces, tās ir it kā pirmās nepieciešamības lietas, lai varētu dzīvot kā dzīvo visi kārtīgi cilvēki... Stop!
    Kādēļ man būtu jādzīvo kā visiem kārtīgiem cilvēkiem? Lai par aukstu istabu ar saplaisājušām sienām un pretīgas krāsas tapetēm maksātu astoņdesmit latus mēnesī? Faktiski ne jau istaba, bet duša, veļasmašīna un gāzes plīts man ir vajadzīgas. Cik tas viss kopā izmaksā? Kaut ko zem desmit latiem mēnesī.
    Bet publisko dušu ir maz un tās ir briesmīgas, publiskās veļasmazgātavas vēl plus mīnus ir okei, toties koplietošanas virtuvju nav vispār.
    Mans risinājums būs komunālos pakalpojumus izmantot dažu draugu dzīvokļos un aicināt viņus pie sevis lai vakaros spriestu par interesantām lietām, spēlētu kārtis un citādi labi pavadītu laiku netradicionālā vidē. Man šobrīd šķiet, ka tam vajadzētu strādāt.

    Šodien esmu atlasījis uz skvotu ņemamos medikamentus un pārtiku. Ir iekrājušās dažas bundžas tušonkas un pupu, arī sausās zupas un ļoti daudz dabīgi audzētu tēju. Ir iebiezinātais piens mazās bundžiņās, zaļie zirņi, konservēta kukurūza un žāvēta gaļa no laukiem, vecāku mājām. Kādu laiku vajadzētu būt okei, ja piepirkšu maizi un vēl šo to ēdamu.

    Pašlaik ir pustrīs naktī un esmu mazliet haotisks, bet nākamie posti būs tematiskāki. Vēl jāpadomā par:
    1) to pašu ēšanu;
    2) ūdeni;
    3) higiēnu;
    4) pašaizsardzību
    5) izklaidēšanos
    un vēl visu ko citu, kas šobrīd nenāk prātā.
    Tuesday, January 8th, 2013
    1:44 pm
    Pakaļā
    Es kārtējo reizi visu esmu salaidis dēlī. Finansiālā ziņā. Man riebjas nauda un finanses, un ļoti daudzas citas lietas ir pie kājas. Un tā nu man kārtējo reizi nav nekādas emocionālas reakcijas uz to, ka sūdi smeļas mutē, bet pienākumam par godu es neko negribu darīt. Ir pienākumi, kas ir svēti, un ir pienākumi, kas ir pārāk saistīti ar dzīves materiālo pusi, lai es ar viņiem pistos.
    Es laikam kaut kad nolaupīšu kuģi un nogremdēšu to pie pamestas salas, bet kravā esošo tušonku pievākšu, lai ir ko ēst nākamos 50 gadus. Salai jābūt subtropu joslā, lai visu gadu var skraidīt ar pliku dirsu neapsaldējot krānu - arī apģērba un midzeņa problēma tātad ir atrisināta. Lai nebūtu garlaicīgi, no vraka izsūknēto degvielu vajadzēs sagāzt izdzisuša vulkāna krāterī un piešķilt dziesmā. Un kur tad vēl cīņas ar paviāniem, liekot lietā vāli un kokosriekstu šaušana no palmām ar ballistu! Un udžiņa un vilku spīdošo acu gaismā pavadītie vakari, ēdamu augu medības ar vudu metodēm un kandžas dzīšana no kokospiena!
    Manai lēdijai gan šāda dzīve nepatiktu, tāpēc viņa pa laikam pie manis atbrauktu ar kuteri un es viņai par prieku demonstrētu šakāļus sitot uzkačātos muskuļus un celtu galdā paša mušītu suši.
    šis lai paliek kā plāns B. Bet pagaidām jāpaštuko kā dzīvot tālāk, jo ir ziema, auksts un tā. Dzīvosim, redzēsim.
About Sviesta Ciba