pogagaa

Sat, 14 Jan 2012 08:23:05 GMT

Pēdu aiz pēdas pa sniegotiem kalniem
Lāstekas iz acīm sev plēšu
Ir smiekli kas dimdina laternu ceļus
Tik klusi un slāpuši ēnās.

Tue, 13 Sep 2011 20:42:47 GMT

Ņirdzīgi viepļi ar ledainām acīm
Met zibeņus šķērsi un samežģī mēli.
Ar reibuma šalkām tie piepilda ēnas
un dzīvības kasteti iešķeļ sev vēnās.

Tue, 13 Sep 2011 20:41:43 GMT

Kliedz. Kliedz. Aiz asaru velvēm,
par to, cik ļoti es esmu sev viena.
Tu zini zem gaidām ir mūsu ilgas
par zudušiem spārniem un lietainām dienām.
Kurā brīdī vēl smieties, ja zāles vairs nelīdz,
ja zāles kļūst jaunas cerību dienas?
Ja ir grūti atrast to mirkli starp skūpstiem,
kad alkas, kad miers- lai tā ir vienmēr.

Caur kupenām uz pavasari.

Wed, 12 Jan 2011 09:11:53 GMT

četrdesmit deviņi glāsti un miljoniem izsapņotu skūpstu
uz svešām drānām un neredzētām vārsmām,

Ir dienas, kad skumjas sirdi pušu plēš.
Nākotne kaist spilgtākajās krāsās.
Dūmakains pilsētas rēgs
pār Daugavu plaukstas cilā
par saldmi, par smaidu un
dziesmām viņš pasaku stāsta
man maigi.
Te plauksta pie plaukstas.

Uz kupenām mīkstām
ir karstas lūpas
ar pēdām basām.
Zem nakts ir mūsu spārni,
starp naksnīgām Vecrīgas ielām, kur līksme un prieks.

Pulss sit deniņos tango taktī,
par karstu, lai smietos,
par karstu, lai skumtu.
Asinis dzīslā

Sat, 20 Nov 2010 10:37:10 GMT

Zem vientuļām skropstām
par zaudētām sejām
ir panti par klaigām
ar klaigām un miers

Tue, 12 Oct 2010 15:53:55 GMT

Sarkana saule aiz kruasāras krastiem
Pār veltīgu zvērestu krustotām krūtīm
Sarkana saule par mīlu par žēlām
Sarainas asaras lauž

Thu, 01 Jul 2010 23:37:37 GMT

jo nāras dzimst no putām
un aizskalotām pēdām

Wed, 16 Jun 2010 10:40:33 GMT

mans kvēlums noguris
mans maigums apmaldījies
šais laimes gruvešos
kur karsti vārdi kūp
kā sārtas čūskas
dienasgaisma vijas
un katru brīdi
kaut kas grūst un drūp
šais laimes gruvešos
es esmu dārzu iesējusi
un ilgojos lai koki salapo
kaut negaidu vairs pavasara vēju
un neticu, ka tu vairs kopi to

Tue, 08 Jun 2010 20:51:53 GMT

Vienatnības smaka dvako sirdī,
kur steiga, ātrums, piesitieni,
ir garas pelēcīgas naktis

Sat, 03 Apr 2010 19:47:36 GMT

Zem liedaga spārniem, kur naktis ir bezgalīgas,
ir mūsu kaltējošās rīkles akmeņainās smiltīs,
līdzās vecām avīžu driskām un izpumpētām gultām,
ir ugunskuri ar mūžīgām liesmām,
ar klusām asarām par svešām vēstulēm.

Sun, 14 Feb 2010 21:28:12 GMT

Pār flīzētām sejām
ir kantaini smaidi,
par smejošām krūtīm,
kur satiekas gaidas.
Vai redzi, zem smaida
ir mūsu ilgas
par kopīgiem rītiem
un spilvenu kaujām.
Par taureņiem sienās,
par smiekliem caur klaigām.
Zem zābaku mijām,
zem skūpstiem caur glāstiem,
es izklaidus meklēju pavasari.

Sun, 03 Jan 2010 10:33:38 GMT

Kristāla vērpetes augošā salā-
pie skropstām,
aiz kakla,
iekš krūtīm.
Puteņo vates gabali-
mīksti un silti.
Un aizsapņojušies dzērāji
uz
pirkstgaliem
pa plānu stiklu ducina nāves deju.

Thu, 26 Nov 2009 20:33:26 GMT

jau kurais kauss sitas pret galdu,
lej vēl, un vēl vienu, un šito,
mīļais bārmeni, lūdzu, pēdējo, pat ja lūdzu vēl.
un mana mīļākā kārojošas acis
aiz svešu kausu malām paslepen
novēro, novērtē
un bēg.

Wed, 18 Nov 2009 11:18:14 GMT

Tas bija gluži ierasts novembra rīts, kad nosalušu degunu un dūraiņiem rokās stāvēju uz perona un gaidīju vilcienu, tomēr kaut kas bija citādi. Aukstums bija citāds nekā vakar, no gaisa lidinājās mazas, baltas sniegpārsliņas- pirmais sniegs šoruden.
Cilvēki, kas gaidīja vilcienu, izskatījās apjukuši. Saspiedušies visi kopā, viņi stāvēja zem uzraksta „Dubulti”, nepacietīgi vērdamies pulkstenī. „”Vēl astoņas minūtes,” dzirdēju kādu sakām, tomēr nesapratu, kāpēc tas skan tik neapmierināti. Pirmais sniegs virpuļoja pār cilvēku galvām, dažbrīd mezdams sīksīkus sniega lausku gabaliņus arī acīs. Viss sasalis, rudens lapas vairs nečaukst zem kājām, bet gan plīst. Un vientuļā sētniece piesaka revolūciju sniegam, kas nedomā mitēties, viņa aizmet slotu un aizskrien. „Vēl astoņas minūtes, kāpēc laiks tā velkas?”- histērisks kliedziens kaut kur tālumā. Dunn, dunn, dunn, dunn, dunn, dunn, dunn! Zvana baznīcas zvani septiņas reizes, izklausās, it kā arī tiem saltu, šorīt tie skan mazliet dzidrāk un klusāk nekā citas reizes.
Laika vairs nebija daudz, tomēr pārgāju pāri sliedēm, lai palūkotos, kāda Lielupe izskatās šodien. Auksta, bet varena tā šalca pie kājām, šķiet, cenzdamās iztrakoties vēl pēdējo reizi, iekams doties ziemas guļā.
-ķirr, ķirr! Kaijas silda spārnus, lidinādamās apkārt, tās sauca sauli, lai sakarsētu spārnus. Un viņa nāca. Auksta kā ziema, tik nejūtīga, oranžīgi vēsa tā izgaismoja padebešus, bet kaijas ķērca, jo tām vēl sala. Akmeņi Lielupes krastā izskatījās novecojuši- nosarmojuši balti. Viens aiz otra sastājušies baltos rakstos, dodami iespēju nosalušajām kaijām apmesties uz to mugurām, arī tie sala.
„Vēl sešas minūtes!” kāds mani iztraucēja.
Ai, pareizi, šodien mēs atkal visi trauksimies ikdienas vienmuļībā, vientulībā, atstāsim šos rīta dievus, lai tie priecē bēgušo sētnieci.
Kādreiz es gribēju būt sētniece, varbūt arī tagad mazliet to vēlos. Kāds prieks būtu cīnīties ar plandošajā rudens lapām, kas čaukstēdamas laidelē pa gaisiem, vai pavasarī maigi uzlasīt vēja norautos ziedu pumpurus, tos, kas paši vājākie, bet vēlāk tos atdzīvināt siltumā. Kāds prieks būtu vasarā skriet pakaļ katrai vēja aizpūstai pieneņu pūkai vai uzlasīt raibus akmentiņus, kas sabiruši starp ziediem. Bet ziemā... Skaitīt sabirušās sniegpārslas uz cimdiem, šķietami nevērīgi bārstos gaišās smilti sev apkārt.
Tādi rīti kā šis mani atdzīvinātu, ja nevajadzētu kaut kur skriet un steigties, ja vien varētu kaut mirkli aizkavēties pie Lielupes krastiem, ķērkt ar kaijām un nelikties ne zinis par pulksteni,
Balta sniega vērpete savijas tālumā, tur brauc siltums un patvērums, un bezgala daudz saspiestu cilvēku, kuri nav redzējuši ne saullēktu, ne kaijas, tikai sajutuši aukstumu, nemitīgi vērdamies pulkstenī. Vilciens šņākdams tuvojas, un visi skrien- ātri, ātri, lai noskaidrotu, kurš pirmais tiks līdz vilciena durvīm.
-Arlaburītu, svešais, aukstais rīts, arlaburītu.
-ķirr!

Thu, 05 Nov 2009 18:11:31 GMT

Un vēl viens melīgs rīts,
kad laternu spuldzes pretīgi parāda pēdējo smīnu pirms dziest.
Vēl viens viltīgs smaids, kas vēsta- uz nesatikšanos.
Vēl pēdējie atvadu gaisa skūpsti un kraukļi ķērc zaros kā aptrakuši.

hei, soģi, nepamani mani!

Mon, 02 Nov 2009 15:44:16 GMT

Visu šo murgaino ideju šķērsielā
Akmeņi un ziedi zemē ausīs
Reibušu dzīvi pulksteņi vēl sitīs
Būs cēla ziedošanās sīku mērķu labā
Ūbeļu dziesmu pavadībā.
Tik ļoti viņš piedzēries no sajūtas, ka dzīvs.

Cik naktis pilsēta smej piedrazotus smieklus?
Izskatītos sniega vīrs un Svētais Nikolajs.
Lietu dievi uzsmaida mums.
Vai flautas skaņas ir mana nemaņā bēgošā čigāniete?
Es nolēmu pamest vientulību toreiz
Kad iedegās zvaigznes pār kāpām.
Sētnieks piesaka revolūciju nelegālajiem putniem''

Smej autiņos hameleons
Kā tava sīkā sirds
Un beigtas mīlestības oda.
Miesa. Vai miesu viņš ņems līdzi debesīs?
Jūs redzat kā es asiņoju?
Āksts, tu esi āksts!
Sveši ļaudis smiesies svešās kāpņu telpās

Durvis atveras un smiekli mirkli apklust
Zādzība ir notikusi,
Ir paņemti mežģīņu cimdi.
Mēness ir liecinieks-
Saule vēl kavējas mirkli.
Tā stāvēja ar muguru pret jūru.

Un skumjās aiziet.

Mon, 28 Sep 2009 16:57:27 GMT

Aizmirsti manas rokas,
jo tās ir nolādētas;
Aizmirsti manas lūpas,
jo tām nav nekā svēta.

Aizmirsti manas acis,
jo tās ir pilnas pelnu.
Aizmirsti manu sirdi,
akaci melni melnu.

Aizmirsti manus vārdus,
jo tas viss bija meli;
Aizmirsti kā mani sauc,
jo mēs vairs neesam abi.

Tue, 08 Sep 2009 05:12:34 GMT

Saule metusies glābt skumjās acis,
līkločiem vijusi starus ap matiem,
kas no vientulības metas jau balti.
Iedūrusi dzīvības kasteti
atmirstošajās vēnās un
iepludinājusi adrenalīna devu
nenoteiktam laikam.
Tagad esmu lidojošais holandietis
ātrgaitas ceļos.

Wed, 15 Jul 2009 20:54:36 GMT

viena minūte :o

Fri, 10 Jul 2009 08:38:37 GMT

non-stop mācības vasarā! Brīžiem aizmirsti paēst un vakarā attopies, ak kaut tēju vajag izdzert.
tik aizraujoši. Un tik aizraujoši, ka nekam citam nav laika. yeah. vasara!

Thu, 18 Jun 2009 08:54:05 GMT

Zem kaiju spārniem
nepazītos logos
mirdz zilas acis
un smaids,
kas veldzē.
Satīna plaksti
un svelpjoši nagi gurnos.

Wed, 17 Jun 2009 16:27:36 GMT

Kādu dienu, to es Tev apsolu, es kāpšu savā karietē, sēdināšu Tevi sev blakus un vedīšu, kur vēji kauc kā piekūni vasaras svelmē, kur saule ceļas virs jūras kā balti zeltaina pulsējoša ola.

Thu, 14 May 2009 18:59:02 GMT

Nav ne dievu, ne ticību. Viss, kam ticam,
ir ekrāna zvaigznes un pseidointeliģences
rokas vēcināšana prožektoru spozmē. Un viss ir kārtībā.

Wed, 06 May 2009 15:56:02 GMT

-Vai Jums, lelle, kas padomā?- viņš prasīja, iesānis viegli smīnēdams. Un es metos viņam virsū, izplēsdama atlikušās krekla pogas un liekot saviem matiem no sava straujuma saviļņoties. Divas diennaktis mēs bijām nogulējuši viens otra skavās un abi jutāmies manāmi iereibuši no viens otra klātbūtnes. Mēs pārmaiņus smēķējām, mīlējāmies un runājām. Dzīvojām bez miega, kas, šķiet, mums nebija nepieciešams. mazliet kā dzīvnieki jutām viens otra miklās miesas smaržu un sajūsminājāmies viens par otra auguma reljefa niansēm. Jau kuro reizi tai vakarā norāvu viņa drēbes un sajūsmināta iekaucos, redzēdama tik stipru un izveicīgu augumu. Bez bažām un greizsirdības mēs dzīvojām kopā, zinādami, ka esam viens otram vienīgie. Kaut tikai fiziski, jo par jūtām gan mēs nerunājām. Mēs mēdzām ierušināties viens otra klēpī un raudāt, bet nekad neprasot, kas lēcies, vai, kurš ir tas, kura dēļ tu skumsti, lai arī zinājām, ka abi esam nelaimīgi.

Thu, 26 Mar 2009 19:43:29 GMT

Lidojums pār skārdu jumtiem,
pelēkas virknes no smaidiem.
Vai Tu zini kādu, kurš mācētu to visu
par ko sapņojis esi?
Salda kafija un tēja
mums dzīslās rit kopīga saldme,
bet viņa domas pie citas,
un manas pa gaisiem.
Tu- tā brīža gaisma,
bet vēlāk tumsa.
Tava ādas smarža spraucās manā.
Skūpsti un glāsti, kamēr
viņas acis nav piekaltas Tavām.
Kamēr tu lasi dzejiņu par citām,
es to plēšu un slēpju Tev kabatās,
jo ne jausmas Tev nav,
cik ļoti Tu esi mans.