| |
[Sep. 13th, 2011|11:35 pm] |
Kliedz. Kliedz. Aiz asaru velvēm,
par to, cik ļoti es esmu sev viena.
Tu zini zem gaidām ir mūsu ilgas
par zudušiem spārniem un lietainām dienām.
Kurā brīdī vēl smieties, ja zāles vairs nelīdz,
ja zāles kļūst jaunas cerību dienas?
Ja ir grūti atrast to mirkli starp skūpstiem,
kad alkas, kad miers- lai tā ir vienmēr. |
|
|
| |
[Sep. 13th, 2011|11:41 pm] |
Ņirdzīgi viepļi ar ledainām acīm
Met zibeņus šķērsi un samežģī mēli.
Ar reibuma šalkām tie piepilda ēnas
un dzīvības kasteti iešķeļ sev vēnās. |
|
|