| |
[Feb. 25th, 2009|11:17 pm] |
svētdienas skolas pakājē saauguši vīnogulāji un mazi bērni, divu nezaimojot, ložņā pa baznīcas jumtiem saldās odziņas ēzdami, un cietās vīnogu sēklas pāri baznīcas jumtu korēm spļaudami.
tā ir bērnība un tas ir prieks, un tās ir atmiņas par ''āmen'' smadzeņu krokās.
toreiz mēs skrējām un uz dievu lūkojāmies caur pirkstiem, zinības par ērkšķiem rokās apgūdami.
lielās klavieres baltajā zālē un pēc vecām tantēm smirdoši baznīctēvi kratīja pirkstus un mācēja mīlēt it visu, kas mums apkārt.
tad mēs nedzīvojām ritmos un alkohola grādos, bet gan izzināšanas priekos un mierā.
mēs skrējām uz jūru, kā jau daždien bērnībā un kāpām īpašajā kokā, kas kāpās, šūpojāmies tarzankās, kas jūras pakājēs.
tarzankās- kā toreiz, kad gājām uz milzu pilskalniem, vājās princesēs un brašos bruņiniekos spēlējot, bezspēkā sārtas avenes mutē lidinot.
kad atstāji mani vienu mežā, meklējot izeju, man šķita, ka tu mani atstāsi, es satvēru milzīgu koku ar kuru biju domājusi aizsargāties, kad nakts melnumā gar manu miesu šņakarēsies izsalkušo meža zvēru zobi. Kad atnāci, Tu mazliet pasmējies par mani un mēs aizgājām ,kur saule aust.
Un citreiz, kad es ieslēdzu rūcošu mašīnu, kamēr tu biji blakus istabā, es bailēs no skaņas iekliedzos, tu atnāci un teici, ka esi vienkārši pasmaidījis un nopriecājies, ak tur tāda es vispār esmu.
bet tagad? kad sapņu piepildījums ir īstenība... vai tas ir tas, ko cilvēki vēlas? pilnība. uz ko lai tagad tiecas?
uz to, lai visu pagūtu, cik vienkārši un nepavisam ne noslēpumaini. |
|
|