| |
[Aug. 21st, 2008|09:24 am] |
Man brīžiem liekas, ka mums
pa dzīslām dzied reibinošs vīns.
Tu mani karsē kā semums,
bet es esmu izslāpis beduīns.
Man brīžiem liekas, ka mani māna
karstas acis un viltīgs glāsts-
Tu pamirdzi kā fatamorgāna
kas pagaisti smiedamās.
Bet es gurstu kā karavāna,
kuras ceļam nav saredzams gals,-
un, jo tālāk eju, jo dziļāk māna
karstās acis un kaislā balss.
Beidz caur melnajām skropstām mirgot
Tik vilinošs kā nakts-
Rīt es uzlēkšu arābu zirgā
un auļošu tevi zagt!
Mans skats tevi panāks, mans sapnis zeltīs,
mans nemiers tevi sagūstīs spējš,-
un tad tu raudāsi manā teltī
un kliegsi kā sarkans vējš.
Ne naktis tevi glābs, ne gurdena doma,
ne viltība atpestīs-
Aiz tevis degs tilti- kā senā Roma,
Un tikai pelnus vējš šurpu dzīs.
Kā putekļi nokritīs drānas
un asinis rūgs kā vīns...
Bet tad Tu vairs nebūsi fatamorgāna
Un es vairs nebūšu beduīns. |
|
|