| |
[Jan. 7th, 2008|09:15 am] |
| [ | music |
| | zemfira- krasota | ] |
Kad Tavi pirksti dejoja neprātīgi pa manu plaukstu-
nekā vairāk man nevajadzēja.
Apspļaudītas vārnas nokaisījušas saviem ķermeņiem kailos koku zarus.
Šī diena man nav no veiksmīgākajām.
Smiekli saēduši šo dienu, bet iekšas sasalušas akmenī.
Ne vēsts no patiesa smaida.
Divi gadalaiki manā pasaulē.
Pirmais, kad ir neprātīgi labi, kad smaids virmo no augšas līdz apakšai. Dienas skrien neprātīgā ātrumā, gribas aiz astes noķert un pavilkt atpakaļ. Un tad sākas šaubas: kāpēc ir tik labi? Un, ka viss kādreiz beidzas. Kurš muļķis man ir iestāstījis, ka vienmēr nevar būt labi, ka visam pienāk gals? tas ir laiks, kad ar saraudātām acīm, metro tiek izpūstas trīs pudelītes ar ziepju burbuļiem, par trīsdesmit rubļiem gabalā, noskatoties savu draudzeņu gorīgajos dibenos, kas, neatskatoties, slīd vienā virzienā- projām.
mazliet arī laiks, kad viss tiek pārspīlēts un dramatizēts. Tad vairs netiek skaitīti skūpsti un ceļmalā krītošās lapas.
Bet otrs. Kad ienīstu sevi par savu vājību saindēt visu pasauli. Minūtes laikā sešdesmit garu, smagu viļņu traucas pret mastu, un atkal. Viens, divi, trīs... Ko gan vēlēties? Kas nav tā, kā vajag? Brīži, kad zosāda uzmetās no domām. Kad mirdzošais lietus ir tikai tā, starp citu. Mirkļi, kad citu vaicājošās acis manī ievieš mazliet miera, mazāk drosmes. Sāpes, bez kurām nav iespējams izdzīvot, bet ārēji klusums un citu acis.
Un mazliet tas mirklis- starp. Ar savu domu apskatīšanu no malas. Kad ir viss, bet viss ir tik tāls. |
|
|