remii

Wed, 11 Mar 2015 19:37:11 GMT

Reizēm mēs sazvanāmies tad, kad viņš ir kārtējā savā komandējumā. Un tad mēdz būt tā, ka mēs viens otru noglāstām ar vārdiem. Vēl es zinu, ka viņš prot noglāstīt ar skatienu. Un tad paliek tā silti, silti ap sirdi. :)

Tue, 23 Sep 2014 19:29:49 GMT

Reizēm es jūtos kā trenkāts zvērs, kā trenkāts zvērs, kā trenkāts zvērs.

Mana brīnišķīgā literatūras skolotāja kādreiz teica: "Ja tev katru dienu teiks, ka tu esi cūka, vienā dienā tu vari sākt rukšķēt." Jo tu notici tam, ko citi par tevi saka.

Kā lai nenotic? Kā lai saglabā savu es? Kā lai saglabā spēku, ko citi tik ļoti vēlas atņemt? Kāda galu galā citiem daļa par to, kā dzīvoju es? Es no viņiem taču neprasu ne maizi, ne arī pēdējos gados - pat uzmanību.

Fri, 03 May 2013 20:31:19 GMT

Mans mīļais, labais. :)

Es atceros to foršo vasaras pievakari, kad pamanīju Tevi nākam uz burziņu. :) Atceros pirmās domas, kas man iešāvās prātā - par to, ka Tu esi simpātisks, bet vienlaicīgi izskatījies arī mazliet nnoguris. Mīļum, nezinu, vai tā ir tikai mana iedomība, bet brīžiem man liekas, ka šobrīd Tu aizvien biežāk izskaties priecīgs. :) Un man patīk, man sagādā dziļu prieku un gandarījumu tas, ka man liekas, ka Tu esi laimīgs. Tu īpaši ar vārdiem par emocijām nemētājies, bet tas nekas. Es tāpat no Taviem skatieniem, no Taviem darbiem saprotu, ko Tu gribi pateikt. :) Paldies, mīļais, ka Tu man tāds esi.

Wed, 23 Jan 2013 21:23:44 GMT

Mīlestība atnāk tādos vakaros kā šis. Kad es nogurusi pēc darba sēdēju kopā ar viņu Lido un stāstīju par šīsdienas kreņķiem, kas man nedod mieru. Un viņš bija manā pusē, viņu neietekmēja mans vājums, bet viņš bija tas stiprais plecs, kuram es varēju uzticēties un novelt savu nastu - nevis uz viņa pleciem, bet vispār nost - jo viņš mācēja man parādīt, ka tas vispār ir lieks balsts un nav jāstiepj nevienam no mums. Kad viņš stāstīja par savu pieredzi, sasmīdināja mani, ļāva man atgūties un viņa klātbūtne vien jau man bija dziedinoša. Un es sajutu bezgalīgu pateicību par to, ka viņš man ir un ka viņš man ir tik labs. Tā ir ļoti, ļoti laba sajūta. Mīlestība un pateicība.

Wed, 21 Dec 2011 21:25:56 GMT

Vienu brīdi domāju, ka varbūt ir tā, ka cilvēki, ar kuriem man ir patiešām sarežģītas attiecības, ir tie, kuri dzen mani attīstībā uz priekšu. Jo es esmu ievērojusi, ka kaut kādi lūzuma punkti ir bijuši pēc tam, kad es mēģinu tikt galā ar šīm attiecībām. Bet šodien man ienāca prātā, ka tā ir tikai viena medaļas puse. Sarežģītās attiecības - tie ir izaicinājumi, taču ar tiem galā tikt palīdz tās harmoniskās un labās attiecības. Un, ja nebūtu to, tad visdrīzāk arī tās izaugsmes nebūtu bijis.

Thu, 06 Oct 2011 11:02:49 GMT

Šodien pēc ilgiem, ilgiem laikiem piezvanīju savam bijušajam vīrietim - sakarā ar vienu lietu, kurā viņš man kā profesionālis varētu palīdzēt. Viņš arī varēja palīdzēt ar padomu, mēs mazliet parunājām. Un man ir patiešām milzīgs prieks, ka mums ar viņu ir palikušas cilvēcīgas, draudzīgas, cieņas pilnas attiecības. :) Bet saņemties viņam piezvanīt gan bija grūti. Bet pēc tam tāda laba sajūta. Kā jau parasti - ja nevari ilgi saņemties kaut ko izdarīt vai atrisināt, bet beigās tomēr saņemies un izdari.

Thu, 11 Aug 2011 20:26:44 GMT

Ir tik brīnišķīgi apzināties, ka pasaulē (un arī Latvijā) ir ļoti labi vīrieši. :) Līdz šim es zināju, ka labi vīrieši ir vairākām manām draudzenēm. Un nu ir viens labs vīrietis, ko es pati ļoti labprāt iepazītu tuvāk (un pamazām pat sanāk to darīt). :)

Mon, 11 Jul 2011 10:10:26 GMT

Divi čaļi, kas pusdienlaikā man stāvēja tieši priekšā rindā veikalā, man iznākot no tā, pāris reizes piebrauca man blakus, atvēra logu un tad laikam gaidīja, ka es pasmaidīšu vai došu kādu nebūt zīmi par to, ka es esmu atvērta sarunai, flirtēšanai u.t.t.
Bet es neesmu. Izlikos, ka aiz savām saulesbrillēm neko neesmu manījusi un devos uz otru pusi.

Fri, 01 Jul 2011 05:50:23 GMT

Vienīgais, ko es tagad varu pateikt ir - o. Tādā dīvaini jokainā balsī, diezgan pārsteigtā.

Thu, 30 Jun 2011 08:45:37 GMT

Es zinu, kāpēc es parasti attiecībās piedomāju, lai nepadarītu otru pusi greizirdīgu. Tas tāpēc, ka man greizirdība izpaužas tā, ka es ar katru mirkli aizvien vairāk sāku zaudēt interesi par vīrieti, kurš šķiet nepieejams un ieinteresēts citā sievietē.

Wed, 08 Jun 2011 07:00:22 GMT

Es tā pa kluso - pavisam slepeni atradu vienu grāmatu, par kuru es nevarētu teikt, ka man tā ārkārtīgi interesētu... BET. Es gribu labāk Tevi saprast un vairāk zināt to, par ko Tu runā. Tāpēc es to tagad lasu. Un nav jau tā, ka man tas nepatiktu vai liktos garlaicīgi. Vnk mēs abi esam no pavisam atšķirīgām vidēm... Es pat brīnos, ka mēs tomēr salīdzinoši tik labi saprotamies.
Un vispār mani mazliet pārsteidz tas, ka Tu visu laiku sabiedrībā liecies tāds vēsais džeks, nu tāds... es pirmā nekad neuzdrošinātos ar Tevi uzsākt sarunu. Bet ar mani Tu esi tik smaidīgs un galīgi neizskaties vienaldzīgs vai vēss...

Tue, 07 Jun 2011 10:30:56 GMT

Viņš ir pamodinājis manī bestiju, kurai patīk ar viņu flirtēt. Mjā, klusie ūdeņi mēdz būt tie dziļākie. Tas ir par mani. Man pašai brīžiem bail no sevis paliek. No tā, kas patiesībā manī slēpjas.

Thu, 26 May 2011 16:57:00 GMT

Uzvilkt smukos svārciņus ar smukajām kurpēm bija pareizais lēmums. It īpaši tad, kad, mani satiekot, Tev acīs iezibējās atzinīgs skatiens un Tu teici, ka es ļoti labi izskatos.:) Sajutos ļoti novērtēta. ;)

Tue, 24 May 2011 08:40:12 GMT

Un brīžiem man liekas, ka es kopā ar Tevi stāvu kaut kur pasaules malā - paša kalna galā . Tu satver manu roku, pasmaidi. Un tad ir jāizdomā - vai spert to soli uz priekšu, vai arī nē. Jo, ja viss būs pa īstam, viss būs labi - mēs pacelsimies spārnos, ja nē - nogāzīsimies bezdibenī. Tieši tik vienkārši. Un vēl jau var arī vispār nespert to soli...

Varbūt pagaidām paliksim turpat - kalna galā - lai mūsu spārni paaugas un kļūst stiprāki, labi?

Tue, 24 May 2011 05:55:24 GMT

Zini, es Tevī saskatu vairākas savas īpašības, kuras parasti nemēdzu saskatīt citos, arī ne tik labās. :D Bet jocīgi, ka mani tās nevis bessī, bet drīzāk mazliet uzjautrina. Varbūt tāpēc, ka es zinu, kā darbojas tie mehānismi? :D Un, redzot šīs īpašības Tevī kā spogulī, es labāk sāku saprast, ko man vajag mainīt sevī... Un man ļoti patīk, ka es tās lietas saprotu nevis sāpīgas pieredzes ceļā, bet kaut kā mierīgāk. Vienkārši saprotu. Tas ir baigi vērtīgi - gūt iespēju mācīties, neciešot ierastās mācību sāpes.

Thu, 19 May 2011 08:51:49 GMT

Piedod, bet es nemāku izteikt to, kā es jūtos, ar vārdiem. Nemāku. Man nesanāk. Ja es mēģinu, tad man sanāk tik samocīti un nožēlojami, ka tas viss izklausās neīsti, kaut gan patiesībā nav. Tāpēc neprasi no manis vārdus. Nesaki, lai es Tev saku to, ko domāju. Varbūt kādreiz man sanāks, bet līdz tam vēl vajadzīgs ļoti daudz laika. Uztver kā vārdus to, ka es interesējos par tām grupām, kuras Tu klausies - nevis tāpēc, ka mani tik ļoti piesaista tāda veida mūzika, bet tāpēc, ka es gribu saprast, kāpēc Tev tā tik ļoti patīk un atrast no tās ko tādu, kas patīk arī man, lai mums rastos vairāk kas kopīgs, par ko runāt, par ko interesēties. Uztver kā vārdus manus pieskārienus, jo es nekad nepieskaros Tev pavirši. Uztver kā vārdus manus smaidus, jo tie taču ir daudz izteiksmīgāki par vārdiem, vai tad ne?
Bet ja tas viss Tev liekas par sarežģītu, tad... ej. Es netaisos Tev stāties ceļā un pierādīt, ka īstenībā jau es esmu gluži jauka un tā vērta, ja Tu pats tā nedomā.

Tue, 17 May 2011 13:53:53 GMT

Aukstuma un nejūtīguma filtrs manī. :( Baidos pielaist sev klāt emocijas...

Fri, 29 Apr 2011 05:33:53 GMT

Mjā, man jau šķiet, ka nav nekādas jēgas, ja par cilvēkiem saka "Viņi nodzīvoja kopā visu mūžu", ja šajā teikumā nav iekļauts arī vārds "laimīgi".
Vai es ticu, ka var būt laimīgas attiecības? Jā. Kāpēc? Tāpēc, ka mums taču ir draugi, ar kuriem mums ir laimīgas attiecības visa mūža garumā. Un vēl es ticu, ka ir laimīgas attiecības tāpēc, ka es vārdu "laimīgs" saprotu mazliet savādāk nekā katru dienu prieki, dzīve bez mākonīšiem. Tad jau dzīve nebūtu interesanta. Manuprāt, laimīga kopdzīve, laimīgas attiecības ir tādas attiecības, kurās pēc kašķiem un strīdiem, kas noteikti gadīsies (kā gan bez tā), cilvēki nevis sāk viens otru ienīst vai dusmoties viens uz otru, bet pārdomāt, izdarīt secinājumus un mācīties. Dzīve jau vispār sastāv no nebeidzamiem teksta uzdevumiem a la "lai vilks paēdis un kaza dzīva".

Tue, 26 Apr 2011 20:00:57 GMT

Lai gan es domāju, ka nekad... Manas domas kaut kā ir pamainījušās. Nezinu, vai tas ir labi vai slikti. Neesmu Tevi redzējusi jau nedēļu. Bet domājusi gan es par Tevi esmu vairāk kā visu šo pāris gadu laikā, kopš esam pazīstami. Vēl par Tevi es tik daudz domāju tad, kad Tu pēkšņi pateici man visu to, ko pateici. Vispār Tu spēj mani pārsteigt. Un mani pārsteidza tas, ka Tu arī piederi pie tiem vīriešiem, kuriem esot blakus es jūtos kā sieviete. Kā sieviete, kurai līdzās ir vīrietis, kas vajadzības gadījumā par mani parūpēsies, nevis par kuru būs jārūpējas man. Un tā man šķiet sasodīti seksīga īpašība.
Es, protams, nezinu, kā viss ir. Vai kā viss būs. Bet, atceroties Tavas lūpas uz manējām, atceroties, cik viegli un silti Tu proti mani apskaut, atceroties, kā Tu ieelpo manu matu smaržu, atceroties kā Tu pasmaidi katru reizi, kad es ieskatos Tev acīs, atceroties, kā Tu sēdēji man līdzās un uzmanīgi klausījies manus stāstus, kamēr es galīgā neģīmī un galīgi nogurusi stāstīju par savu darbu, ir tā forši. :) Ir tā forši, ka Tu esi. Lai kas Tu man arī kādreiz būtu.
Es ar interesi gaidu, kas notiks tālāk. ;)

Thu, 21 Apr 2011 09:01:10 GMT

Vakar bija jauki. Es neko negaidīju. Bet bija jauki. Tu teici- kā divi tīnīdžeri. Varbūt tas arī man patīk, ka mēs runājamies. Ka es apzināti stāstu par sevi lietas, kuras man ir svarīgas. Lai tad, ja kāds no mums saprastu, ka būšana kopā būtu kļūda, mēs to konstatētu pēc iespējas ātrāk.

Tue, 19 Apr 2011 05:31:43 GMT

Jaunībā visi liekas skaisti, vecumdienās - skaisti joprojām ir tie cilvēki, kuriem piemitis ne tikai ārējais skaistums. Vakar uz sirds meditācijas nodarbību bija atnākuši vairāki vecākās paaudzes cilvēki. Un man viņi likās skaisti - viņiem bija siltas, mirdzošas, dzīvas acis. Viņiem sejās nebija jaušama nožēla par pavadīto dzīvi un par tuvojošos dzīves noslēgumu, bet rāms miers. Es arī tā gribu. Lai man vecumdienās acīs būtu rāms miers un gaišums.

Mon, 04 Apr 2011 09:36:13 GMT

Man likās, ka viss nostāsies savās vietās tad, kad Tu man pateiksi, ka es esmu Tev pietiekoši laba. Es visu mūžu centos būt Tevis cienīga. Tu man devi aizvien jaunus un jaunus norādījumus, aizrādīju uz aizvien jaunām un jaunām kļūdām un nepilnībām. Es domāju, ka tā diena, kad Tu beidzot izteiksies par mani atzinīgi, būs man īsta laimes diena.
Vienā brīdī es vairs nespēju noticēt, ka tāda pienāks. Es Tev vairs nelikos svarīga. Un es sāku dzīvot savu dzīvi, vairs īsti neiespringstot par to, ko īsti par mani domā Tu. Un - brīnums. Gan man pašai kļuva vieglāk dzīvot, gan arī Tu pēc pāris gadiem sāki mani atzinīgi novērtēt.
Bet šīs vēlēšanās piepildīšanās tomēr nekļuva man par īstu laimes dienu. Jo es aizvien vairāk sāku saprast Tevi. Mēs citos redzam to, kas piemīt mums pašiem. Tevī es redzēju mērķtiecību, spēku, disciplīnu, bet arī nevēlēšanos pielaist kādu sev tuvu klāt. Tu manī redzēji vājumu, neveiklību, gaidīšanu, lai viss notiek pats no sevis.
Tad, kad man bija slikti, man būtu vajadzējis tikai pāris uzmundrinošus vārdus no manis, lai es aizietu tālāk kā torpēda. Bet Tu domāji, ka man no Tevis vajag gatavu risinājumu. Un savukārt tad, kad es domāju, ka atbalstu Tevi, sarunājoties ar Tevi un Tevi uzmundrinot (tas, kas ir vajadzīgs man, lai es turpinātu nesties pa dzīvi), Tev vajadzēja jau gatavās atbildes...
Tu saki, ka nedzirdi sevī atbildes un nezini īsti tās sajūtas, ko Tu gribi. Tas droši vien ir drausmīgi grūti un sarežģīti. Es nevaru iedomāties, kā es varētu dzīvot, ja manī iekšā nebūtu tā kodola, kas mani veido. Mīļo brāli, es zinu, ka tas ir sarežģīti... BET...
Ar jebkurām lietām darbojas viens un tas princips. Sākumā lieta ir vienkārša. Bet ja tai pieiet pavirši, kaut kur salaiž kaut ko grīstē, tad tā lieta kļūst aizvien nepatīkamāka, sarežģītāka, kļūst par problēmlietu. Un vienīgais man zināmais veids, kā tikt galā ar problēmlietu, ir šķetināt to vaļā. Atrast, kur kaut kas bija sagājis greizi, sakārtot un turpināt dzīvot. Tas ir vienīgais man zināmais risinājums. Es šobrīd tā daru ar savu dzīvi. Esmu ķērusies klāt pie tās kā pie samežģīta dzijas pavediena gala un tagad šķetinu to vaļā, lai varu to satīt glītā kamolā.
Lūdzu, lūdzu, nepadodies.

Mon, 28 Mar 2011 06:49:50 GMT

Man šķiet, ka es vienmēr atcerēšos to puteni. Un savas sajūtas. Kas man patīk atmiņās - ar laiku sliktās izplēnē, bet labās paliek. Un es atceros šo pašu galdu, šo pašu skatu pa logu, tādu pašu puteni aiz loga. Divas nedēļas pazīšanās. Un sajūtu, ka pasaulē ir kaut kas brīnumains. Es jutos kā pasakā, tik mierīgi un giaši kā tās baltās pārslas, kas tur riņķoja... Man likās, ka nupat, nupat viss ir sācies... :) Un bija jau arī... Mēs atkal esam svešinieki. Bet šādā laikā es ļauju sev atgriezties pagātnē, kurā es biju tā Es, kuru pazini Tu, kurai sirsnīgi smaidīji un rakstīji siltas vēstules, un Tu biji tas Tu, ar kuru man bija silti un labi. :)
Lai Tev izdodas satikt to meiteni, kuru Tu ceri satikt, lai Tev viss dzīvē ir labi. Žēl, ka mēs nepalikām draugi, bet... viss notiek tieši tā, kā tam ir jānotiek. Man ir prieks, ka es varu vēlēt Tev laimi. Un man prieks, ka es Tevi satiku. Jo tas mani izmainīja. Un tieši tas jau arī bija tas mērķis, vai tad ne?

Thu, 10 Mar 2011 11:18:52 GMT

Man liekas, ka viena no lielākajām kļūdām, ir tā, ka bērnībā mums iestāsta kaut kādus standartus, kuriem mums jāatbilst, lai mēs skaitītos normāli. Manai mammai šie standarti bija - pabeigt augstskolu, apprecēties, lai piedzimst bērni.
Labi, augstskolu es pabeidzu, bet ar to apprecēšanos... Par visām varītēm negribas. Brīžiem ir sajūta, ka lielākā daļa vīriešu, kuri kādreiz gribēja mani precēt vai dzīvot ar mani kopā, gribēja to tāpēc, ka cerēja, ka es atnākšu kā pasaku feja un vienā mirklī padarīšu viņus laimīgus. It kā cerot, ka kāds atnāks un uzņemsies atbildību par viņu dzīvi. Bet pa lielam es varu atbildēt pati par sevi. Un man patīk atbildēt pašai par sevi un par tām lietām, kuras es varu ietekmēt. Tas man liek justies pieaugušai un patstāvīgai un man patīk tā sajūta. Man nevajag glābēju un man nevajag no manis atkarīgo. Man vajag kādu, kas ar mani draudzējas un mani mīl.

Wed, 09 Mar 2011 07:19:14 GMT

Atceros, kāpēc bērnībā man nepatika būt bērnam. Pieaugušie onkuļi un tantes mēdza mēdza turēt mani par muļķi, lai gan paši uzvedās muļķīgi. Piemēram, jautāja stulbus jautājumus - kad man bija kādi četri, pieci gadi, jautāja, ar ko es precēšoties. Mana atbilde bija - ar nedzērāju. Viņiem smieklu vētra, man - neizpratne, jo neko stulbu pateikusi nebiju. Man labāk patīk būt pieaugušajai, nevis bērnam. Man īstenībā bija visai jauka bērnība, bet lai es gribētu tajā atgriezties - nu, nē...