| Oct. 6th, 2010 @ 12:58 pm (no subject) |
|---|
Šodien ienāca prātā, ka ja es pēkšņi uzzinātu, ka viņš ir atgriezies pie savas exdraudzenes vai arī sameklējis jaunu - mana vienīgā attieksme būtu - vienaldzīga plecu paraustīšana un teikums - lai viņiem labi klājas. Protams, man ir paveicies, ka viņš vairs nekur nerēgojas manu acu priekšā, jo tas varētu būt sarežģītāk (es izdzēsu viņu no savas Twitter frendlistes šī iemesla dēļ).
Un par viņu es šobrīd vēl aizdomājos laikam jau vairs tikai ieraduma dēļ - ieradumam ir liels spēks, ziniet. Un man prieks, ka tad, kad es tieku pāri, tas ir kā akmenī iecirst - tad viss ir miris, pagalam, nekad neatjaunojams, nekad neatdzīvināms.
Es būtu devusi viņam visu labāko, ko būtu varējusi dot. Ja viņam ar to nepietika, tad... būs kāds, kuram es būšu tieši tā, kas viņam ir vajadzīga. |
