| Sep. 29th, 2010 @ 09:59 am (no subject) |
|---|
| Cilvēkos ir tik daudz baiļu un aizspriedumu, kuri patiesībā nav viņu pašu, bet iepotēti - no sabiedrības, vecākiem, tuvākajiem cilvēkiem. Man ģimenē ļoti kritizēja visu paveikto - ja tas ar pirmo reizi netika izdarīts perfekti. Šāda attieksme veicināja baiļu un nedrošības rašanos - likās, ja es mēģināšu, bet man nesanāks, būs vēl sliktāk, nekā ir šobrīd. Un tā nu arī daudzas idejas palika tikai ideju līmenī. Kamēr citi - kuriem šādu baiļu nebija, devās uz priekšu, paklupa, bet tad atkal piecēlās un devās uz priekšu. Un vispār man tā otrā attieksme daudz labāk patīk. Nekļūdās tikai tas, kurš neko nedara. Bet viņam nav arī iespējas mācīties no savām kļūdām. Līdz ar to viņš nekļūst gudrāks, viņš nemācās, bet tikai veģetē. Negribu tā. Gribu savādāk. Gribu mācīties. Ne tā, ka visu laiku kļūdoties un tā. Bet pieļaujot arī iespēju, ka kādreiz varu arī nebūt perfekta. Bet tieši tāpēc man ir iespējas augt. Katra krīze ir maskēta iespēja. Tā laikam ir taisnība. Krīzes dzīvē liek samobilizēties. |
