| Sep. 6th, 2010 @ 12:30 am (no subject) |
|---|
| Kādreiz sanāca braukt kopā ar kādu mazliet par daudz iedzērušu paziņu, kā arī diviem maniem kolēģiem no mūsu darba tusiņa. Par daudz iedzērušās meitenes dēļ mašīnu nācās apturēt ik pēc pāris metriem, jo viņai visu laiku kļuva slikti. Un tad tie puiši cītīgi pieturēja viņu, bija viņai abās pusēs, neļāva viņai notraipīties, savilka uz augšu viņas bikses, kad tās pārāk daudz sāka atklāt viņas stringa biksīšu maliņu. Un es viņu bezgalīgi apskaudu tajā mirklī. Jo viņiem viņa rūpēja. Un es domāju par sevi. Par to, ka neatļaujos iedzert par daudz. Par to, ka neatļaujos darīt dažādas muļķības, nezinot vai vismaz neprognozējot, kā tas viss var beigties. Jo man nav sajūtas, ka būtu kāds, kas mani savāktu, ja man to tā vajadzētu. Man ir sajūta, ka man nekad nepiedotu tādas kļūdas. Un tad tā sajūta par to, ka ir cilvēki, kuriem piedod kaut ko līdzīgu. Un mani - kurai neko tamlīdzīgu nepiedotu. |
