| Aug. 27th, 2010 @ 01:59 am (no subject) |
|---|
Paldies, ka Tu vairs neko neraksti.
Bet, zini, Tevi es patiešām mīlēju. Es nekad iepriekš nevienam nebiju to teikusi, jo likās, ka nav īstais brīdis to teikt, jo es tā nejutos. Arī ar Tevi es pilnīgi noteikti zināju, ka nav īstais brīdis to teikt. Bet man likās, ka tā tāpat būs mūsu pēdējā saruna, tāpēc es to pateicu. Nevis tāpēc, ka domāju, ka Tu varētu man atbildēt ar to pašu - es zināju, ka tā nebūs.
Jo man tik ļoti negribējās nomirt, tā arī nekad nevienam nepateikušai, ka es mīlu. Tevis dēļ es būtu bijusi gatava uz tik daudz ko... Ja Tu domāji, ka es neredzu Tavus trūkumus, ka Tu man likies ideāls, tā nebūt nebija... Es manīju... Bet tie man netraucēja Tevi mīlēt. Paldies, ka Tu vairs neko neraksti. Tas man palīdz - nevis aizmirst... Tā pa īstam to, ko es jutu, es nekad neaizmirsīšu - jo man tas bija pa īstam.
Lai Tev viss labi - vēlu Tev gan aizmirst savas emocionālās sado-mazohistiskās spēlītes, satikt īsto meiteni, apprecēties, iegūt ģimeni ar tiem bērņukiem, kurus Tu tik ļoti vēlējies. Vēlu Tev iegūt savu sapņu māju, vēlu, lai Tev sanāk viss, ko esi iecerējis. Vēlu, lai nekad Tevi neviena nesāpina tik ļoti, kā Tevi sāpināja Tava bijusī meitene. Un vēlu, lai Tu arī sadziedē savas brūces un vairs nekad nesāpini nevienu meiteni tik ļoti kā Tu sāpināji mani. Un sev es novēlu kļūt laimīgai. Reizēm man jau sanāk. Reizēm - ne pārāk.
Bet paldies Tev par vienu lietu.
Pateicoties Tev, es sapratu, ka man piemīt spēja mīlēt. |
