| Jul. 29th, 2010 @ 01:52 pm (no subject) |
|---|
Jāiemācās dot.
Dot to, kas ir vajadzīgs otram, nevis to, ko es gribētu saņemt pati. Te jau ir tā problēma. Gribot vai negribot, bet mēs vienmēr citus mēram pēc savas olekts. Un ja man ir svarīgi saņemt maigumu un atbalstu, tad man automātiski liekas, ka tas ir svarīgi arī otram. Un tāpēc es to dodu otram. Bet nedrīkst izdarīt šādus pieņēmumus. Vienmēr ir jāpajautā, kas tieši otram ir vajadzīgs un kā tieši viņš vēlas, lai tu pret viņu izturētos. Citādi sanāk tā - es viņam esmu tik daudz devusi, bet - viņam tas nav bijis vajadzīgs. Jo viņam ir bijis vajadzīgs kaut kas cits, ko es neesmu saņēmusi nemaz un ne drusciņas.
Laikam - ja runātu līdzības - tas būtu tāpat kā dot izslāpušajam maizi, bet izsalkušajam - ūdeni. Daudz. Un tad izslāpušais domā - kāpēc Tu dod man maizi, ja man vajadzīgs ūdens, bet izsalkušais - kāpēc tu dod man ūdeni, ja man vajadzīga maize. Dažkārt jau devējs nevar iedot neko citu, jo tā viņam nav - ja man nav ūdens, tad es nespēšu padzirdīt izslāpušo, man jāsameklē kāds, kuram vajadzīgs mans maizes gabals.
Lai kādreiz nebūtu jāpiedalās šādā dialogā:
- Es tev devu tik daudz.
- Bet es nesaņēmu to, kas bija man vajadzīgs.
Laikam jau tā ir tā īstā sāls - atrast cilvēku, kuram ir tas, kas ir vajadzīgs man, un kurš spēj un vēlas man to dot, saņemot pretī to, kas ir vajadzīgs viņam un ko es spēju un vēlos dot viņam.
Bet šis viss arī prasa, lai cilvēki būtu atklāti viens ar otru, lai nemelotu ne otram, nedz arī pašam sev. Jo ir tik daudz to iepotēto, stereotipisko vērtību, kuras tik bieži nesaskan ar atsevišķa cilvēka vajadzībām.
Mēģināšu vēl dziļāk ieklausīties sevī un meklēt atbildes. |
