| Jun. 24th, 2010 @ 10:44 pm (no subject) |
|---|
Man nekad nav patikuši noslēpumi, noslēpumainības plīvurs, noslēgti cilvēki, pusizteiktas domas... Tās vienmēr manī ir radījušas nedrošības sajūtu. Sajūtu, ka kaut kas netiek pateikts līdz galam un tūlīt, tūlīt pienāks tāds brīdis, kad kāds iedurs man dunci mugurā.
Man nepatīk noslēpumi arī tāpēc, ka tas ir lielisks šantāžas līdeklis... Ja kāds negrib, lai atklāj viņa noslēpumu, tad kāds cits var ar viņu manipulēt, piedraudot, ka to izdarīs... Tāpēc, manuprāt, jo mazāk noslēpumu, jo labāk.
Man neliekas, ka kādam cilvēkam vajadzētu izlikties noslēpumainākam nekā viņš patiesībā ir. Pat samērā atklāti cilvēkiem tāpat piemīt tik daudz nezināmā, ka šis pats cilvēks visas dzīves laikā nespēj līdz galam atklāt visus savus noslēpumus, kur nu vēl citi. Tāpēc speciāli radīt noslēpumainības oreolu man šķiet muļķīgi.
Tieši tāpēc man patīk, ka Vācijas puisis man raksta un izturas pret mani tā - atklāti... Bez nevajadzīga noslēpumainības plīvura. Tad jau redzēs, kas notiks tālāk... |
