| Jun. 21st, 2010 @ 02:56 pm (no subject) |
|---|
Ja Tu domā, ka man nesāpēja, tad Tu maldies.
Man sāpēja.
Kādu brīdi man TĀ sāpēja, ka to ir grūti aprakstīt. Tāpēc es arī neko nerakstīju. Tāpēc es arī gulēju kādu laiku mājās, skatoties griestos, veģetējot, runājot tikai ar dažiem cilvēkiem, ar kuriem biju spējīga parunāt... Ilgu laiku man sāpēja tāpēc, ka Tev sāpēja. Tu rakstīji par savām sāpēm un tie ieraksti graizīja manu sirdi kā asi naži. Jo es Tevi uzskatīju par tuvu cilvēku - nemāku paskaidrot, kāpēc... Un man bija nenormāli sāpīgi noskatīties, kā Tu pārdzīvo, kā Tu ej tam visam cauri. Un man tik ļoti gribējās kaut kā Tev palīdzēt. Man toreiz tik ļoti gribējās pārvērsties par čali - lai es varētu būt Tev vienkārši draugs. Lai nebūtu tās mūsu neilgās pagātnes, kuras dēļ Tev (uzsveru - Tev, nevis man) mūsu draudzība vairs nav iespējama.
Man nekad vairs tā nesāpēs kāda vīrieša dēļ. NEKAD. Es to vairs nepieļaušu. Kaut gan - pirmās sāpes drīzāk bija kā par ģimenes locekli - tuvu cilvēku, nevis vīrieti.
Protams, Tu biji man vajadzīgs šajā dzīvē - lai es tiktu vaļā no apmātības, ar kādu es parasti iesaistījos attiecībās. No atkarības, kādu es parasti izjutu pret otru cilvēku (Tu biji visspilgtākais piemērs - vienu brīdi man jau likās, ka es vairs nedzīvoju savu dzīvi, bet dzīvoju tikai Tev... Un tajā pašā laikā Tev nevajadzēja manu dzīvi... Tev vajadzēja Viņu.)
Novēlu Tev atrast Viņu. Kaut gan... sākumā laikam es novēlu Tev atrast SEVI. Un man ir tādas aizdomas, ka tad, kad tad, kad Tu patiešām būsi atradis SEVI, Tavs priekšstats par to, kādai jābūt Tavai Viņai diezgan būtiski pamainīsies. Bet es Tev to novēlu - un atrast to Viņu, kas Tev būs viņa arī pēc pieciem, desmit un piecdesmit gadiem. |
