| Jun. 11th, 2010 @ 11:49 pm (no subject) |
|---|
Es Tevi vairs nejūtu... Es vairs neceru pat ne ar mazu sirds daļiņu, ka mēs kādreiz varētu būt kopā... Ja kādreiz es varēju iedomāties Tevi un mani kā mūs, tad tagad es vispār neko neredzu savā nākotnē - tā ir tumša, absolūti neparedzama, tīra bilde... Es tur neredzu neko. Neredzu ne Tevi, ne kādu citu... Pat tā īsti sevi neredzu. Es neko negaidu, ne uz ko neceru, es pat ne par ko īsti nesapņoju... Es tikai skatos nākotnē, kura ir klāta biezā miglas vālā un ļauju, lai tā ik mirkli nāk tuvāk, tuvāk, ietinot mani savos vālos un ļaujot ieraudzīt tikai mazlietiņ - tikai pārsi soļus manā nākotnes ceļā...
Varētu izdzēst Tevi no draugiem. Tu tāpat neko īpaši daudz neraksti... Un Tev ir vienalga, ko rakstu es... Un es nesaprotu, vai es pret Tevi jūtu dusmas vai draudzību... Pārāk daudz manī ir bijis jūtu un emociju pret Tevi laikam, pārāk daudz. Es tagad vairs nejūtu gandrīz neko... Rāmums un dīvaina vienaldzība ir viss, kas man ir atlicis. Drīz es izdzēsīšu arī savu alter ego, ko es rakstīju, lai saprastu sevi un mēģinātu saprast Tevi. Es tiku tuvāk atbildēm, bet tās mani neaizveda turp, kur es būtu gribējusi nokļūt... Dažas pēdējās dienas un šis tumšais periods būs beidzies... Varbūt tāpēc man šobrīd vēl iezogas asaras, kaut arī ne tik ļoti rūgtas, drīzāk tādas - prātīgas asaras. Asaras par to, ka ... varēja būt, bet nebija...
Aizdomājos par tiem vīriešiem, kas savlaik gribēja būt ar mani kopā... Glīti, simpātiski, gari, izglītoti, šobrīd labos darbos, ar glītiem dzīvokļiem un mašīnām. Un aizdomājos, kāpēc es negribēju savlaik būt ar viņiem kopā - un vai tagad gribētu... Domās nostādu viņus līdzās - un eju viņiem garām - kā galerijai... Nē, es negribētu būt kopā ne ar vienu no viņiem. Ja man jāaiziet vienai, lai tā arī notiek. |
