May. 24th, 2010 @ 12:30 pm (no subject)
Vakar man ap sirdi kļuva mazliet silti - pēc tam, kad izlasīju e-pastā sev adresētus siltus vārdus. Siltums - kā tas mūs atkausē... Bet šoreiz gan es tomēr saglabāšu skaidro saprātu, apzinoties, ka vēl pavisam nesen kādi citi silti vārdi lika man pazaudēt modrību... Un kas notika pēc tam, ir zināms... Bet nu ir labi, ka es varu padomāt arī par kādu citu, nevis tikai par Tevi. Varbūt tomēr mēs paši esam tie, kas nosaka, kas konkrētais cilvēks būs mūsu dzīvē - nevis kaut kāds mistiskais liktenis vai kas tur vēl... Bet mēs paši.
Kaut gan... Jā, man ar labāko draudzeni ir četras planētas draudzības mājā. Man ar Tevi - četras planētas mīlestības, bērnu, radošās pašizpausmes mājā un divas - draudzības mājā. Man jau patika tas, kā tas viss bija ar Tevi - tā interesanti, it kā mazliet nenopietni, bet tik mīļi un jautri. Jā, man tas patiešām ļoti, ļoti patika. Bet nu Tava noraidošā attieksme tomēr ir darījusi savu. Likusi man atkāpties un skumji noskatīties uz Tevi un domāt par to, cik mums viss varētu būt forši, ja vien Tu būtu ļāvis tam visam notikt. Ak, ja nebūtu tās sarunas divas nedēļas pirms mūsu iepazīšanās, tad... mēs joprojām būtu draugi. Mēs joprojām nebūtu nekādā tālākā stadijā, bet tas priekš manis būtu baigi ok. Jo tieši draudzība ir tas, ko es visvairāk meklēju citos cilvēkos un tieši draudzība bija tā sastāvdaļa, uz kuras balstījās 95% no mūsu komunikācijas.
Nu, labi, ja Tev neko no tā visa nevajag, tad es netaisos Tev neko uzspiest. Tā ir Tava izvēle.
Bet, sasodīts - ir tik labi sajusties būtnei, kuru grib nomedīt, aizvest pie sevis un paturēt... Turēšanas apstākļus gan man vajag diezgan brīvus - lai nerodas krātiņa sajūta, bet vispār... Man patiešām būs ļoti laimīga ģimenes dzīve. Es zinu. Jo viss tas, kas man ir atnācis vēlāk kā maniem vienaudžiem, ir bijis kvalitatīvāks un foršāks nekā vienaudžiem... Jā, labāk mazliet vēlāk, bet kaut ko patiešām labu, nevis reizēm ar visiem - un sērijveida produkciju vai brāķi.
About this Entry