| Apr. 29th, 2010 @ 02:24 pm (no subject) |
|---|
Es zināju, ka tā var sanākt. Bet lai Tu zinātu - es biju tam gatava. Es to darīju Tevis dēļ, jo man likās, ka varbūt tas Tev var palīdzēt, ka varbūt tieši tas ir tas, ko Tev vajag. Tajā brīdī man bija diezgan vienaldzīgi, kas notiek ar mani. Es apzinājos, ka tā var būt. Bet tas laikam vienkārši bija liktenis, uz kuru es nenovēršami gāju. Tas bija liktenis. Vienīgais, par ko man šobrīd ir žēl - ka tieši šobrīd es nekā savādāk nevaru Tev uzlabot dzīvi kā vien tā, kā es daru pašlaik - Tevi netraucējot, domājot par Tevi labas domas, aizlūdzot par Tevi un neatgādinot par sevi. Lai Tu pats atkal iznāc laukā no tās savas čaulas, kurā Tev tik ļoti ik pa brīdim patīk ierauties. Es nevaru Tevi pārliecināt, ka es negribu Tev darīt pāri, ka Tev nevajag no manis baidīties.
Un vēl - Tu nevarēji man izkrāpt to, ko es pati Tev dāvināju. Jā, es zināju, es zināju, es zināju, es zināju, es zināju.
Bet tas nemaina to, ka es mīlu Tevi. Tas to nemaina. Jā, es gribētu būt tā, kas Tev ir vajadzīga... Jo, ja es būtu tā, tad Tu šajā dzīvē būtu ļoti laimīgs, jo Tu neatrastu uzticīgāku un mīlošāku sirdi par manējo.
Vienkārši - es Tevi mīlu. |
