| Apr. 26th, 2010 @ 03:40 pm (no subject) |
|---|
Reizēm es jūtos tā, it kā es būtu kaut kāds sasodīts zvēru dresētājs, nē - dresētājs nē - drīzāk - galvenais varonis no Džeka Londona stāsta "Baltais ilknis" - tajā mirklī, kad viņš dod Baltajam Ilknim gaļu, bet viņš viņam iekampj rokā. Aptuveni tāpat. Es cenšos Tev pienākt tuvāk, bet Tu man kod rokā. Tad es atkāpjos un gaidu, līdz Tu nomierināsies, līdz sapratīsi, ka es neko ļaunu tev nevēlu... Tad vienu brīdi jau tu pats panāc pretī, bet tad atkal - caps - un kodiens.
Es pat nezinu, kāpēc es to daru un kāpēc man to vajag. Jā, varbūt manī ir tā līdzjūtība par to, ka Tev, tāpat kā tam Baltajam Ilknim ir daudz ticis - un ne tā labākā...
Bet es jau arī nevaru visu laiku staigāt sakostām rokām. Jo tie tavi kodieni man taču arī sāp... Varbūt Tu nemaz negribi, lai es Tevi mēģinu piejaucēt? Bet te atkal ir problēma, jo es zinu, kā ir man pašai - kad es esmu visniknākā, man visvairāk vajag, lai kāds mani samīļo un pasaka - ka arī tāda - nikna un nejauka es viņam esmu vajadzīga. Kādu, kas saprot, ka visas tās dusmas un niknums ir tikai čaulas, bruņas, aiz kurām ir reizēm pat pārāk jūtīga sirds.
Un pastāv iespēja, ka tā tas ir arī ar Tevi. Un te nu es esmu - nesaprotu, ko man darīt. Šoreiz - pēc tava kārtējā kodiena - es esmu atkāpusies un vairs patiešām nezinu, ko darīt. |
