urn:lj:klab.lv:atom1:rekviems Nākamās nodaļas Nākamās nodaļas ieva.klava@gmail.com Rekviēms 2011-04-01T14:55:13Z 2011-04-01T14:55:13Z urn:lj:klab.lv:atom1:rekviems:2052 2011-04-01T17:56:00 2011-04-01T17:56:00 2011-04-01T14:55:13Z 2011-04-01T14:55:13Z Tagad bija tikai jāatrod Mareks. <a name="cutid1"></a> Mareks bija gara auguma, melnīgsnējs puisis. Melnie mati kontrastēja ar viņa zaļajām acīm. Viegli arābiskā seja vienmēr bija nosvērta un mierīga. Natai tas puisis patika. Klasesbiedrs viņš bija lielisks un jautrs, tikai viņš bija tas gudrais puiša tips, kas vienmēr visu apsvērs, apdomās un tad tikai kaut ko teiks. Tas Natu mazliet tracināja, bet gadījās arī mirkļi, kad šķita, ka nenoturēs nagus un noskūpstīs viņu.<br />Gaitenī bija drausmīga drūzmēšanās, troksnis un smaržas. Nata domāja, ka tūdaļ vairs neizturēs tās šausmas, kas viņai tagad bija visapkārt. Pēkšņi Natu kāds sagrāba aiz rokas un pavilka sāņus pie sienas. Nata ieraudzīja paveramies debesu skatu- divas meitenes īsos baltos svārciņos, kuru malās bija pūkas, un gaišās džinsu jaciņās viņu apkampa un sabučoja. Eņģeļi- Nata tomēr bija nomirusi un nokļuvusi debesīs. Tomēr izrādījās, ka tās bija Anna un Katrīna. Skaistas meitenes ar piesitienu uz muļķīgām izdarībām un puišu medībām. Un tas viss nāca “dabiski” un “netīšām”. Kā Nata mīlēja tās meitenes- labāku dienas uzlabotāju viņa nespēja iedomāties.<br />“Kas jaunāks jums meitenes?” Nata bezjēdzīgi jautāja. Šim jautājumam nebija jēgas- dzīvē nekas jauns nenotiek, viss tas pats vecais, tikai purni, kas to dara, mainās. Un tagad Natai bija jāklausās par vakardienas pasākumu, kurā viņas ir bijušas. Pēc vārda “Essential” Natai sametās nelabi.<br />“Jūs arī tur bijāt?” Nata ar drūmu cerību, ka viņas tomēr nebija, pajautāja meitenēm.<br />“Protams, ka bijām. Neatceries, mēs taču vēl dejojām kopā! Bet mēs ātri aizbraucām, zini, mūs piedāvāja aizvest uz mājām.” Katrīna, savas pretdabiski lielās acis aktīvi mirkšķinot, atbildēja. Cik muļķīgi- Nata nodomāja- mūs redzēja kopā. Tas jau ir diezgan nopietns iemesls, lai beigtu dzert vairāk kā vajag. Viņas galvā sāka uzplaiksnīt vieglas atmiņu atblāzmas. Tā trakā ārdīšanās bija ilgu laiku pirms tam, kad Nata lietū stāvot iebelza tam puisim. Tas arī nozīmēja, ka viņas nevarēs Natai paskaidrot, kāda velna pēc viņa to vispār darīja. Nata pasmaidīja, iedeva meitenēm bučas uz vaigiem un devās tālāk. <br />Noskanēja zvans uz stundu. Natai atnākt uz skolu bija prasījis 25 minūtes ierasto 10 minūšu vietā. Un atlikušās 10 minūtes viņa bija pavadījusi pārmijot dažus vārdus ar pazīstamajiem.<br />Klasē Nata ievilkās pilnīgi izmocīta. Vajadzēja tomēr paēst brokastis. Skolotāja kaut ko intensīvi sāka runāt. Nata bija atvērusi savus pierakstus, lai mierīgi varētu vēl kādu stundiņu pasnaust. Stunda viņai norisinājās 1.stāvā. Logi bija pavērti uz ielas pusi. Nata sēdēja pirmajā solu rindā pie logiem. Viņa varēja saskatīt katru, kas pagāja garām. Katras mašīnas vadītāju. <br />“Lapsas jaunkundze,” Nata ar šausmām uzķēra skolotājas izsaucošo toni. Viņai riebās, kad sauc viņas uzvārdu. Viņa nelīdzinājās lapsai. Tas pat nebija viņas īstais uzvārds. Kaut gan katrs skolotājs vismaz vienu reizi dzīvē viņas izgājienus bija pielīdzinājis lapsas viltīgajai dabai.<br />Nata bezpalīdzīgi paskatījās uz skolotāju. Viņa sēdēja viena pati. Vismaz tik nozīmīgās stundās kā vēsture viņa pilnīgi noteikti sēdēja viena pati.<br />Skolotāja vēl apmēram pusminūti skatījās uz Natu. Izskatījās, ka viņa kaut ko ļoti gaidītu. Nata pat zināja, kas tas varētu būt. Šī skolotāja vija vienīgais eksemplārs visā skolā, kas jautājumu uzdeva tikai vienu reizi. Viņa izsauca trīs cilvēkus. Ja neviens no šiem trīs nelaimīgajiem nav uztvēris viņas monologā jautājumu, visi trīs saņem nesekmīgu atzīmi.<br />Nata cerēja, ka viņa ir pirmā. Taču pēc Edgara un Kristapa sejas izteiksmēm varēja manīt, ka viņa laikam tomēr ir pēdējā no trijotnes.<br />Nata saslējās mazliet staltāk krēslā un ieelpoja.<br />“Es vairāk piekrītu vispārpieņemtajam viedoklim, par šo tēmu es nevaru tā īsti izteikties, skolotāj,” Nata pati tā īsteni nesaprata, kāda velna pēc viņa to pateica. Viņa bija dzirdējusi nostāstus, ka ar šādu atbildi vienā no pieciem gadījumiem var izglābties.<br />Klasi pāršalca smieklu vētra. Nata cerēja, ka vismaz skolotāju tas arī būs uzjautrinājis. Skolotājas seja sāka mainīties no viegli baltas uz sarkanīgi violetu.<br />“Lapsas jaunkundze, ja jūs piekrītat vispārpieņemtajam viedoklim viduslaiku kultūrā par to, ka zeme tomēr ir plakana, jums laikam patiešām viss nav kārtībā. Vai ar jums ir bijusi smaga nakts?” Viņa ieturēju patosveidīgu pauzīti. <br />”Labi, šoreiz es piemiegšu acis uz jūsu atklāto neklausīšanos. Bet nākamajā reizē...” skolotāja pakratīja pirkstu un pasmaidīja. Vegeres smaids patiešām bija skaists. Viņa reti kad smaidīja, bet ja smaidīja, tad viņa iesvēla citos tādu pozitīvās enerģijas lādiņu, kā neviens cits šajā skolā jelkad varētu.<br />Nata atkal pievērsās ainai, kas pavērās aiz loga. Mašīnas traucās garām skolai. Viena pēc otras. Viena pēc otras. Nogurdinoši. Vakar lija visu nakti. Tagad bija noskaidrojies. Katra mašīna uzplēsa tēraudpelēkajās peļķēs zeltainus viļņus, kas izšķīda pret raupjās ietves malu ar sudrabaini pelēkām putām. Katra mašīna. Viena pēc otras...<br />Nata klausījās Vegeres vienmuļajā, monotonajā tonī. Stunda gāja neticami raiti uz priekšu. Nata paskatījās pa logu un gandrīz no pārbīļa izvēmās- uz ietves stāvēja puisis ar salmu krāsas matiem. Stāvēja un smēķēja. Tad negaidot viņš paskatījās tieši uz Natu. Viņas sirds gandrīz apstājās. Viņa spēji pieleca kājās. Krēsls, uz kura viņa sēdēja, ar skaļu blīkšķi nokrita uz zemes. Puisis aiz loga ar acīm sekoja viņas kustībām. Tad viņš nometa izsmēķi, pasmaidīja un, cigarešu dūmiem izvirstot apkārt viņa galvai, pagrieza muguru Natai un viņas skolai, lai dotos pāri ielai. <br /><br />Nata apcirtās un ātri sāka soļot uz durvju pusi. Viņai vajadzēja vēl reizi satikt to mērgli. Ko viņš meklēja pie viņas skolas? Pie viņas klases. Pārsteidzošāks būtu tikai tas, ja viņš būtu ienācis klasē un pateicis, ka ir viņas sen pazudušais tēvs. Natas sirds dauzījās kā negudra. Vegere kaut ko Natai aiz muguras vēl sauca. Viņa nereaģēja, tas puisis varēja aiziet un pazust.<br />Nata izskrēja ārā pa durvīm un skatījās pāri ielai, kur puisis ar salmu krāsas matiem bija pazudis. Viņa nevarēja saskatīt viņa muguru. Neviena gaiša vīrieša galva nesoļoja prom. Tad viņa pamanīja, ka visa klase ir pielipusi pie logiem, caur kuriem Nata bija pamanījusi puisi. <br />Vegere atvēra logu: “Natālija Lapsa, vai jūs kādu izskrējāt satikt?”<br />“Nē, man vienkārši likās...” Natai aptrūkās elpa. Pāri ielai, netālu no kanāla viņš stāvēja. Nata kā hipnotizēta skatījās uz puisi. Viņš atkal smaidīja. Šķita, ka viņš gaidītu viņu. Šķita, ka viņš mazliet pielieca galvu, ka viņš viņu... Izaicina? Natas dzīslās sastinga asinis. Viņa dzīvnieciskais smaids biedēja un pievilka Natu.<br />“Tad varbūt nāciet uz klasi, jaunkundze,” Vegere mazliet garlaikota uzsauca.<br />“Nē, pasakiet Marekam, lai savāc manas mantas,” Nata ievilka elpu un pārgāja pāri ielai. Vegere aiztaisīja logu un kaut ko pateica Marekam. Viņš tikai pamāja ar galvu un centās sekot Natai līdzi ar acīm caur logu.<br />Nata lēnā garā tuvojās puisim. Ar katru soli, ko Nata spēra tuvāk viņam, viņai šķita, ka sirds sitas arvien ātrāk un ātrāk. Saule plēsa Natas nogurušās acis pušu. Tās zeltainie stari nežēlīgi svilināja Natas plakstus. Puisis izskatījās uzjautrināts.<br />“Es jau tā arī domāju, ka tu iznāksi ārā,” viņš mierīgi novilka un aizsmēķēja vēl vienu cigareti, “Smēķēsi?”<br />“Nē, es nesmēķēju,” Nata novērsa skatienu no cigarešu paciņas. Viņa vēl joprojām smirdēja pēc rīta cigaretes, vēmekļiem un pohām, bet no šī puiša ņemt cigaretes bija pāri viņas godam. Puisis nosēcās. Tas laikam bija smiekliņš. Viņa balss vispār bija ļoti dobja un zema.<br />“Kā tu uzzināji, kur es mācos?” Nata pievērsās puiša sejai. Tas gan nebija pats svarīgākais jautājums, kas viņu nomāca, bet viens no pašiem svarīgākajiem gan.<br />“Es strādāju tepat netālu. Un nemaz nezināju, ka tu te mācies. Es vispār nedomāju, ka tu vēl mācies skolā.”<br />Puisis mierīgi skatījās pāri Natai. Viņš varēja būt nenosakāmajā vecuma grupā no 20- 30 gadiem. Viņa acis bija vēl joprojām sarkanas, varavīksnene bija tumšā krāsā. Nevarēja saprast, vai acis ir pelēkas vai zilas, vai zaļas. Nata bija labi, ja līdz viņa plecam. Puisis bija ģērbies zilā auduma mētelī, kurš sniedzās līdz ceļiem, kājās viņam bija dilinātas džinsa bikses un sporta kediņas, mugurā- adīts džemperis baltā krāsā. Pašlaik Nata viņu vērtētu uz 7+, ja vien viņa tik ļoti nebaidītos no viņa.<br />“Kas tu īsti esi?” Nata vēlreiz jautāja.<br />“Es esmu tavs draugs, meitēn. Es tā skatos, ka tu neko daudz neatceries no savām izklaidēm,” puisis paskatījās Natai acīs. Vējš spēji iesita Natai sejā viņa smaržu. To pašu, ko viņa bija jutusi šodien pie durvīm, kad viņš aizgāja. Tas pats salkanais muskats. Viņas vēderam izkrita pamats. Pāršalca karstuma vilnis un uzreiz pēc tam visu viņas ķermeni pārklāja auksti sviedri. Viņa ar grūtībām norija siekalas. Sajūta nebija no patīkamākajām.<br />“Labi, man jāiet. Varbūt vēl kādreiz saskriesimies.” Viņš novērsa acis no Natas un pagriezās, lai ietu projām.<br />“Hey, bet kā tevi sauc?” Nata spēji atguvusies uzsauca puiša mugurai. Viņš apstājās, apgriezās, viegli pielieca galvu un pasmaidīja Natai. Tad atkal apgriezās un devās prom pa bruģēto gājēju celiņu, kurš laistījās zeltainā saules krāsā, jo bija lietus slapjš un nomazgāts.<br />Nata nodrebinājās. Tas nebija plānotais dienas iesākums. urn:lj:klab.lv:atom1:rekviems:1875 2011-03-31T11:15:00 2011-03-31T11:15:00 2011-03-31T08:18:07Z 2011-03-31T08:18:07Z 2<br />Nata stāvēja un skatījās. Baudīja skolas skaistumu un lepnumu. Viņa vēl reizi ievilka cigaretes dūmus un saviebusies izpūta mentola dūmu mākoni sev no plaušām. <a name="cutid1"></a><br />“Kas gan var būt skaistāks?” Nata nošņāca un nometa izsmēķi uz ielas. Viņas rokas vēl joprojām trīcēja. Gan no rīta satraukumiem ar savādo puisi, gan sakarā ar vakardienas dzerstiņu.<br />Natai bija viegli nelaba dūša. Tā parādījās pēc tam, kad viņa bija izgājusi no mājām. Ar savu lielisko pašsavaldību un gribasspēku viņa bija jau divas reizes apspiedusi vēlmi izvemties. Taču tagad, tuvojoties skaistajai celtnei, patiešām sāka pārņemt nopietna vēlme, drīzāk jau nepieciešamība, pēc vemšanas.<br />Nata gāja un centās turēties pie domas, ka viņai nevajag vemt. <br />Nevajag, nevajag, nevajag. <br />Pēkšņi visu viņas ķermeni caurstrāvoja auksta, smalka sajūta, it kā diegs, kas vijās no pirkstgaliem uz augšu uz kājām, vēderu, caur mugurkaulu, skrimsli pa skrimslim, kaklu, rīkli... Natas žokli it kā sagrāba nevarības ciešais tvēriens. Abās rīkles pusēs pie mandelēm sākās kņudinošas un spazmatiskas kontrakcijas. Nata pielika roku pie kakla, lai viņas žoklis pats par sevi neatkārtos no nevarības, taču bija jau par vēlu- viņas kuņģis sarāvās un presīte sarāva Natu čokurā. Viņa izvēmās ietves malā. Tieši pretī skolai. Nata aši pietupās un sāka sevi lādēt par nevarību un stulbumu. Viņa ieelpoja un gribēja jau celties. Pēc ieelpas viņas kuņģi atkal sarāva čokurā un viņa izvēmās vēlreiz.<br />“Nolāpīts!” Nata dusmās nobubināja. Pēc vairākiem spļāvieniem, lai tiktu vaļā no drausmās, rūgtās garšas mutē, Nata piecēlās un sāka izmisīgi rīt siekalas. Tas mazliet atvieglināja vēlmi atkal izvemties.<br />Nata iegāja pa nopulētajām, zaļajām durvīm. Viņai sejā iesitās skolas siltais smārds. Botu, grāmatu un melnu matu smarža. Sāka šķebināt vēl vairāk.<br />Pie dežūrgalda sēdēja cilvēciņi un kaut ko dzīvi pārrunāja. Cik, šausmīgi. Viens no viņiem pagrieza galvu uz Natas pusi un pasmaidīja. Viņam bija brūni, viļņaini mati un necils smaids. Kaitinošs puisis. Mēdza būt lielisks, kamēr Nata nebija ar viņu sagājusies, pēc kādas nedēļas puisis sāka kaitināt. Nata viņam pasmaidīja. Laikam tas izskatījās drīzāk pēc viebšanās, jo puisis piegāja pie viņas un paņēma aiz rokas.<br />“Tev viss kārtībā?” viņš norūpējies pajautāja. <br />Nata neticīgi paskatījās uz viņu. Vai tad viņa patiešām izskatījās tik ļoti slikti?<br />“Jā, viss ir labi, vakar tikai mazliet pārspīlēju ar izklaidēm.”<br />“Jā, dzirdēju. Mareks jau stāstīja.”<br />“Mareks? Kādā jēgā Mareks?...” Tad Natai atausa nākamais vakardienas filmas fragments. Ne jau tas pats glaimojošākais stāvoklis. Viņa vēma. Viņa bija ar Mareku tualetē. Natas sejā iesitās karstums. Viņa vēl bija domājusi ar Mareku uzturēt normālas pieaugušo attiecības. Kaut gan viņš bija viņas klasesbiedrs. Cik, šausmīgi.<br />“Nu, Mareks teica, ka tev “Frančos” bija palicis diezgan nelāgi ap sirdi... Nu vai dūšu” Kaspars nosmīnēdams teica. Viņš paskatījās Natai acīs un mazliet pievilka viņu sev klāt.<br />Natai sareiba galva. Vienmēr, kad viņa pietuvojās viņam, Natas galva sagriezās kā virpulī un vienīgais, ko gribējās, bija pieglausties viņam klāt un nelaist vaļā. Bet tas laiks bija jau garām, tā nedēļa viņas dzīvē, kad viņa ļāvās šim vājumam un galvas reiboņiem, bija pagājusi. Nata uzlika plaukstu uz viņa krūtīm un pasmaidīja.<br />“Es sameklēšu Mareku un sadošu viņam pa muti, ja jau viņš šitādas runas par mani transportē tālāk...” Natas acis atkal sastapās ar Kaspara acīm. Tas nebija tik vienkārši kā varētu likties. Starp viņiem bija kaut kas tāds, ko Nata negribēja atzīt. Un tad, kad Nata padevās šim vilinājuma, Kaspars viņu atgrieza realitātē nopietni un klusi iečukstot viņai ausī “Nedari tā”. Tas Natu gan biedēja, gan satrauca, viņai vienmēr ir bijusi vēlme iegūt sev puisi, pret kuru viņa vienmēr justu kaisli. Te viņš stāvēja un jau tagad jauca viņai galvu, bet... bet viņi vienkārši nevarēja būt kopā. Nevarēja.<br />Nata saņēmās un ievilka elpu. Kaspars atkāpās. Nolāpītā eiforija atkāpās līdz ar viņu. Izjūtas atkal pazuda. Kā klusa migla. Dullums. urn:lj:klab.lv:atom1:rekviems:1712 2008-08-12T23:12:00 2008-08-12T23:12:00 2011-03-31T08:32:46Z 2011-03-31T08:32:46Z Rudais runcis pieglaudās pie Natas kājas un pretīgā runča balsī ieņaudējās. <a name="cutid1"></a><br />“Beidz maurot, zvērs!” Nata nošņāca uz kaķi un ar mazu ieskrējienu ielēca gultā. Tas nebija gudri darīts. Viņas galvā sāka pulsēt kāds asinsvads, sāpīgi spiežot uz galvas augšu.<br />“Nekur neiešu, vai ne Princi?” Nata klusām uzrunāja savu rudo runci. Nata kavē. Bet viņu tas neuztrauca. Viņu uztrauca viņas sāpošā galva.<br />Nata novilka saburzīto T-kreklu, apakšbikses un lēnām sāka meklēt dvieli. Atradusi dvieli, viņa iegāja savā virtuvē, kurā bija tikai gāzes plīts ar tējkannu, ledusskapis, izlietne un plaukts visiem traukiem. Galda, krēsla un vispār ērtību vietā Nata izmantoja nedabiski plato palodzi, kas bija diezgan augsta. Tieši tik augsta, lai līdzinātos letei. Stūrī stāvēja sataisīta ūdens pīpe.<br />“Stulbā uzparikte!”<br />Nata ievilka plaušās dzīvokļa gaisu. Nebija ūdens pīpes salkanās smakas. Tātad galva nesāpēja no ūdens pīpes. Viņa uzlika vārīties pilnu tējkannu ūdens.<br />Nav gluži tā, kā viņa vēlējās. Vakar viņa aizgāja izklaidēties ar domu, ka viņa atnāks mājās viegli iereibusi vai pilnīgi skaidrā, pasmaidīs Jānim, paprasīs vai viņš nevēlas ienākt pie viņas iedzert tēju, parunāties, paskatīties kādu filmu. Un visu pārējo, kas izriet no šāda veida Natas uzaicinājumiem. Bet kas sanāca?...<br />Nata palīda zem dušas, uz viņas zeltainajām sprogām sāka līt virsū karstas ūdens lāses. Nata aizvēra acis. Centās likt kopā visus kadrus, ko no vakardienas atcerējās. Ļoti maz, bet kaut kas jau bija. Klubs “Pulkvedim neviens neraksta...”, “Citas Debesis”, “Essential”. Jā, “Essential” arī bija tas pretīgais kuņas dēls, kas viņai uzmācās. Laikam bija galīgi piedzēries. <br />Natai sākās kārtēja klepus lēkme. Kopš viņa bija nopirkusi sev ūdens pīpi, viņai laiku pa laikam uznāca šausmīgas klepus lēkmes ar visu atkrēpošanos un šausmīgām, durošām sāpēm pakrūtē. No sākuma viņa domāja, ka tas varētu būt bronhīts, bet viņai nebija nekādu iespēju saaukstēties. Lai arī ārā bija marts, jau bija +18C pa dienu.<br />Nata izspļāva to, kas bija mutē.<br />“Nolāpīts,” viņa nolamājās un skatījās, kā notekā aizplūst asiņainas gļotas. Viņa atvēra muti un paskatījās sienas spogulī. Viņai asiņoja smaganas.<br />“Debilās tabletes!”<br />Nata bija sākusi nesen lietot kontracepcijas tabletes. Blakusparādības bija paredzētas kā pieņemšanās svarā, apetītes pieaugums (tas liekas tik ļoti saistīts), sākumposmā nelabums no rītiem un smaganu asiņošana. Ja parādījās visas šīs blakusparādības, tad vajadzēja pārtraukt tablešu lietošanu. To Nata arī nolēma darīt.<br />Nekā labāka kā rīta duša nav iedomājama. Nata izgāja ārā no dušas un pameta skatu uz savas istabas sienas pulksteni- 11.27. Viņa kavēja. Pēc 3 minūtēm viņas skolā sāksies garais pusdienu starpbrīdis. Tad viņa arī dosies. Viņa vēl paspēs bezjēdzīgi pavadīt savas piektdienas piecas stundas bezjēdzīgi sēžot un blenžot uz tiem nabaga valsts ierēdņiem, kas centās viņā iedabūt kaut kādu drusku zināšanu. Nekādas jēdzīgās stundas vienalga nebija.<br />Nata uzlēja sev tēju un bija nolāpīti apmierināta ar savu izskatu- viņas tumšpelēkās acis spulgoja, it kā viņa būtu slima, zem acīm bija redzami iezilgani riņķi un slapjie mati vijās gar viņas kailajiem pleciem. Varēja redzēt zilus asinsvadus, kas caurvija visu viņas ādu, kas bija uz viņas krūtīm. Skaisti, lieliskāku līķi pat iedomāties nevar. Nata nopūtās un devās uz otru dzīvokļa istabu, kur bija viņas “garderobe- buduārs- viesistaba”. Uz grīdas mētājās drēbes, guļammaisi, pie sienas bija piestiprināts milzīgs spogulis. <br />“Šeit varētu lieliski mīlēties” Nata nosprieda, tad padomāja un pasmaidīja.<br />“Šeit var lieliski mīlēties, vai ne, Princi?” Nata uzrunāja savu runci, kas bija redzējis tādas lietas, kuras labāk neredzēt, pat ja esi tikai dzīvnieks, lai arī cik ļoti atbilstoši tas nebūtu...<br />Viņa no zemes pacēla dzeltenu krekliņu. No segu murskuļa izvilka aiz vienas staras bikses un centās atrast kaut vienu apakšveļas gabalu.<br />Negaidot no segu un drēbju murskuļa atskanēja klusa rūkšana. Nata atlēca atpakaļ, nobijusies nenormālā ātrumā uzrāva bikses. Krekliņu viņa nepaspēja uzvilkt, ar to viņa vienkārši piesedzās. No segu mudžekļa parādījās salmu krāsas matu ērkulis, tad sarkanas acis.<br />“Opā, meitēn, tas pat ir labāk par brokastīm gultā,” puisis norūca un pasmaidīja. Nata novērtēja puisi uz +6, t.i., vidēji simpātisks un pieņemams. Bet, lai arī cik ļoti viņa centās atcerēties šo tipu, kas gulēja viņas viesistabā-garderobē, viņa nespēja savilkt paralēles starp vakardienu un puisi ar salmu krāsas matiem. Kas pie velna viņš tāds bija?!<br />“Un tu būtu?...” Nata gandrīz nedrebošā balsī noprasīja. Gandrīz.<br />“Kas es esmu? Tavs draugs, velns lai parauj, meitēn!”<br />“Ne velna, tu kaut ko jauc.”<br />Kaut kas nelīmējās kopā. Nata viņu vispār neatcerējās. Un Jānis viņu bija ielaidis pie Natas? Ko tas nozīmē?<br />“Nu, meitēn, lai kā tur arī nebūtu, es esmu tavs draugs.”<br />“Kādā jēgā?” Nata sāka jau gandrīz histēriski kliegt, “Tinies prom, pie velna!”<br />“Hey, nomierinies! Vakar es tevi uzgāju netālu no “Frančiem”. Domāju, ka tu to neatceries. Un, lai tu galīgi neatmestu pekeles, es tevi nogādāju uz mājām. Pašam man gan nebija kur palikt, tāpēc iekārtojos tepat. Ceru, ka neiebilsti, meitēn,” puisis jau bija apsēdies sēdus uz grīdas un skatījās uz Natu no apakšas. Nata bija savilkusi uzacis dusmu-sašutuma-apmulsuma izteiksmē.<br />“Skaidrā prātā tu esi vēl negantāka kā pilnīgā pālī,” puisis pasmaidīja. Viņš atklāja platu smaidu ar divām, viegli iedzeltenām zobu rindām. Zobi bija minimāli šķībi, taču tie radīja biedējošu efektu- sakodiens viņam bija kā vilkam. Puisis pakratīja galvu. Un tikai smaidīja.<br />Nata bija pilnīgi satriekta. Pie “Frančiem”. Tas bija neiedomājami tālu no tās vietas, kur viņa domāja, ka nobeidza savu vakaru. Kaut kas nelīmējās kopā.<br />“Vai tu dzersi tēju?” Nata neveikli pajautāja.<br />“Jā, lūdzu,” puisis atrauca. Nata pagriezās uz papēža un aizgāja uz virtuvi. Viņa pārmauca pār galvu krekliņu un sāka bērt tasītē tēju. Negaidot no koridora atskanēja puiša balss:<br />“Zini, meitēn, es iztikšu. Paldies.”<br />Tad atskanēja durvju klaudziens. Nata stāvēja veselu mirkļa mūžību ar krūzīti vienā rokā un tējas toverīti otrā rokā.<br />„Kas tas bija?” Viņa lēnām izgāja no virtuves un paskatījās uz ārdurvīm. Tās bija atstātas pusvirus. Nata piegāja pie durvīm un viņai škita, ka viņa jūt puiša smaržu. Salkans muskats. Un tad auksta vēja dvesma iesitās viņas augumā- caurvēja nesta ziņa, ka kāds tikko bija atvēris apakšējās ārdurvis.<br />Nata noskurinājās.<br />“Princi, nāc brokastīs, man jāiet uz skolu!”<br />Nata aizvēra durvis un aizslēdza tās. Pirmo reizi, kopš bija šeit ievākusies. urn:lj:klab.lv:atom1:rekviems:1171 2008-04-22T11:17:00 2008-04-22T11:17:00 2011-03-31T08:33:17Z 2011-03-31T08:33:17Z 1<br /><br />Saules stari klusi krita uz grīdas. Rīts bija vēls. Uz spilvena vijās medus krāsas sprogas. Tās klusēja un mirdzēja saules pielietajā istabā. Mati bija gari un sniedzās pāri gultas malai. Uz kailā pleca sitās viņas pašas elpa. Viņa kavēja.<br />Saules pielietajā istabā bija tikai gulta. Tā stāvēja istabas vidū. Rāmis bija veidots no grebta koka. Tā bija dārgākā mēbele visā dzīvoklī. Nata dzīvoja Ulmaņlaika lielajā dzīvoklī, divas istabas ar augstiem griestiem, gaišām sienām un lieliem logiem.<br />Istabā negaidot atskanēja griezīgs zvans. <a name="cutid1"></a><br />„Nolāpīts!” atverot acis norūca Nata.<br />Tas bija durvju zvans.<br />Viņa lēnām piecēlās sēdus un cerēja, ka tas bija tikai murgainā sapņa turpinājums. Murgainā sapņa murgainais nobeigums.<br />Atkal atskanēja zvans.<br />“Nolāpīts...” nošņācās Nata un piecēlās. Vakardienas pasākums deva ziņu. Natas ceļgalos ieslīdēja viegla trīsa un šķita, ka varētu labāk pasēdēt. Galvā iedūrās sīka sāpe. Nu, lūk, arī alkohols dod ziņu.<br />Nata piegāja pie durvīm. Paskatījās actiņā un ieraudzīja savu kaimiņu. Tādu kaimiņu vēlētos katra meitene- liela auguma, simpātisks un, vēl visam klāt, interesējās par saviem līdzcilvēkiem.<br />“Nata, es zinu, ka esi mājās, aiziet, taisi vaļā durvis!” puiša bass nodārdēja pa kāpņutelpu.<br />Un ko es esmu viņam nodarījusi?...- Nata klusi nomurmulēja un taisīja vaļā durvis.<br />“Jāni, ja tas ir par vakardienas aurošanu, piedod, lūdzu, ja vari...” Nata klusi iesāka.<br />“Nē, ne par to. Šis te ir tavs?” Jānis pacēla aiz čupra saķertu rudu runci.<br />“Nē....” Nata centās izlikties pēc iespējas ticamāka.<br />“Viņš snaikstījās ap mammas gatavoto štovi . Es jau būtu viņu vienkārši nosviedis no trešā stāva, bet tā kā tas bija tavs... Savāc!”<br />Galvā sāka dunēt. Arvien skaļāk un skaļāk.<br />“Nata, savāc savu runci, citādāk es no viņa vienreiz uztaisīšu cepuri un vakariņās uztaisīšu tev belašu.”<br />Lai arī cik patiesus vārdus neteiktu Jānis, Natas acu priekšā sāka migloties un dunoņa smadzenēs tikai palielinājās.<br />“Nata!” Jānis asāk uzsauca, “Es te visu dienu nestāvēšu ar tavu rudo briesmoni rokās!”<br />Nata izspieda smaidu un paņēma no Jāņa rokām runci. Jānis pagriezās un devās uz savu dzīvokli, kas bija tieši pretī viņas.<br />Jānis dzīvoja kopā ar savu māti. Viņa vecākais brālis bija izvācies jau 21 gada vecumā, bet Jānis baudīja mātes aprūpi. Viņš gan nebija no tiem tipiem, kas sēdēja mājās un dzēra, viņš bija kārtīgais latvju dēls. Viņa māte nestrādāja. Viņa sēdēja mājās, taisīja ēst un tīrīja māju. Un gaidīja, kad varēs auklēt savus mazbērnus. Lai kā negribētos to atzīt, Jānis bija zvērināts vecpuisis. Vienīgā patstāvīgā sieviete viņa mūžā bija un palika viņa māte. Un Nata. Jānim Nata bija kaut kas līdzīgs mazajai māsai. Viņš nekad nepaslinkoja un sasveicinājās ar Natu, kad viņa pārnāca mājās. Lai arī cik smaga nebūtu Natas kondīcija un lai ar kādu puisi viņa arī neierastos. Bija gadījumi, kad Jānis aizvadīja bez Natas piekrišanas dažus viņas pielūdzējus, ja Nata bija pārāk ļoti piedzērusies, lai apjēgtu, ko dara. Tas vienmēr bija ļoti objektīvs lēmums, un Nata nekad necēla nekādus iebildumus, jo nākamajā rītā arī neatcerējās, kā ir tikusi līdz mājām.<br />Arī vakardienas nakts piedzīvojumu viņa līdz galam neatcerējās. Galvenais bija filmas izrāvums. Viņa, stāvot lietū, savā īsajā kleitiņā, taisnajā ar dūri iezveļ kaut kādam tipam, kas atgādināja distrofisku, ar rahītu slimojošu grāmattārpu. Izskaidrojums izpaliek. To Nata neatminas. Tam arī nav nozīmes. Viņa vienalga neatgriezīsies tur, kur bija. Lai arī kur viņa nebūtu bijusi...<br />Labās rokas kauliņi, kustinot pirkstus, sāpēja. urn:lj:klab.lv:atom1:rekviems:367 2008-04-21T22:34:00 2008-04-21T22:34:00 2008-04-21T20:52:42Z 2008-04-21T20:52:42Z Tātad, lai izliktu savas iekšas (spill out my guts), esmu atvērusi jaunu cibošanas vietnīti.<br />Turpmāk pa lapai ik dienas (pārdienas ^_^) likšu iekšā savu stāstu- Rekviēms. Tas tā, zināšanai. ja nu kāds patiešām izlasa :D