urn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_polstas tev mīļais!reimonds_polsreimonds_polsmarcis.veveris@outlook.comreimonds_pols2023-09-06T19:08:54Z2023-09-06T19:08:54Zurn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:134932023-09-06T22:07:002023-09-06T22:07:002023-09-06T19:08:54Z2023-09-06T19:08:54Zman liekas, ka daudzu cilvēku stāstītspēju ir radījuši skolas diktāti, augstskolu referāti un tamlīdzīgi.urn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:130672023-04-08T15:12:002023-04-08T15:12:002023-04-08T12:36:34Z2023-04-08T12:36:34Zesmu vienmēr zinājis, ka manī ir kaut kas no kaķa. pat nemudināti esmu salīdzināts ar kādu no tiem. "iet kur pašam patīk". bet kur gan citur lai es ietu? čakene galīgi nepatīk, pa to nekad neeju. nu ja citi nav kaķi šajā aspektā, tad es to sāku uztvert kā komplimentu. un ir pavasaris un kaķi, tur bija kaut kāds divvārdīgs izteikums par šo. un jā, vakar tas atkal notika - sēdēju slinki slinki dzerot alu, klausoties stāstus, metot ārā jokus, nejūtot, ka pakausī elpo viss smagums, ko velku. kā vecajos laikos. celi aizskarošā meitene, ko minēju iepriekš, bija pienākusi ar ko tik saistošu, nekas lieks ne mugurā, ne kur citur. cilvēki izvairās manu acu skatienu, man ir grūtības ar to, pat jūtoties asprātīgs es nevarēju. varbūt ātrāk vajadzēja ko aktīvu darīt, dzērienu paņemt, ko tādu. viņa aizgāja. vēl šodienā es domāju par viņu, atkal ir pavasaris un neliela apsēstība nē, bet domu kavēklis.<br />plivdināties, samirkt un ūdenī pašu mitrumu nejust. tad maldīties caur mežu kaut kur uz māju pusi, vai vismaz pazīstamo. ir pavasaris un atkal mani plucina viss šis. bet tik viegli iemīlējies es vēl nebiju. to vispār var teikt?<br />man vajag sevi paslēpturn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:129382023-03-30T19:05:002023-03-30T19:05:002023-03-30T16:19:02Z2023-03-30T16:19:02Zapzināts tukšums, tas sanāk un ar laiku sanāk labāk. šeit notiek progress. nekādu runu par to, kas noticis pa dienu, kas jauns pēdējā laikā, ko pa nedēļas nogali. skatīties, kā cilvēki iet garām, turpināt iet pat tad, kad snieg, lietus līst vai tumšs jau. ieskatīties sānielās, pagalmos. paturēt atmiņā pretimnākošās sejas, varbūt ar kādu no Tām vēl tiksimies. es atceros, ka par mani teica, ka es nekad neesmu redzēts ar meiteni. es domāju, ka tas laikam arī nekad nav noticis, viss tik tālu un svešs liekas, man nav nevienu attēlu, fotogrāfiju. esmu visu aizmirsis, tādēļ varbūt liekas, ka es balēju. pēc piecdesmit gadiem neviens neatcerēsies, ka esi bijis, tas mierina, ja vien tas nebūtu skaudri jāapzinās. no rītiem mosties ir grūti, atkal viss jāsāk no sākuma, nav nekāda progresa šeit. esmu sevī apzināti iznīdējis jebkādu tiecību uz attīstību kā kaut ko lieku, es to nožēloju. es gaidu.urn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:127762023-03-02T19:34:002023-03-02T19:34:002023-03-02T17:34:39Z2023-03-02T17:34:39ZI have not discovered the street value or possible concoctions to be made from the drug, but I'm willing to keep testing.tidesurn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:123022022-11-11T23:03:002022-11-11T23:03:002022-11-11T21:03:58Z2022-11-11T21:03:58Zdažreiz<br /><a href="https://www.youtube.com/watch?v=zMUuLleJXUY">https://www.youtube.com/watch?v=zMUuLle<wbr />JXUY</a>sober octoberurn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:120622022-10-09T20:49:002022-10-09T20:49:002022-10-09T17:49:33Z2022-10-09T17:49:33ZMy friend J, though, took an 8mg dose and blacked out in a matter of minutes from ingestion. He was out. I smacked his face, shook him, he was blown out, like an old light-bulb. It was fucked up. I had to take him to a friends house to keep him there, his parents were freaking out that he didn't go home that day. We assured them that he was fine and he just went camping (he usually does) and they believed us. He woke up about a day later, groggy as hell and fucked up. He threw up a bunch and went back to sleep. After about 4 days he woke up for good, i gave him some adderall to keep him up, and a Oxycontin for his massive headache from dehydration and hunger. He was back to normal in a total of a week. He hasn't touched it again....urn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:120282022-10-09T20:34:002022-10-09T20:34:002022-10-09T17:35:10Z2022-10-09T17:35:10ZMy experiences with drugs started when I was 14 when i first tried marijuana, oxycodone, hydrocodone, ketamine ,adderall, ritalin, DMT, Mushrooms, LSD, PCP, Benzos, Z-drugs, phenobarbital, and various other pharmaceuticals.urn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:116852022-05-31T14:35:002022-05-31T14:35:002022-05-31T11:35:54Z2022-05-31T11:35:54Zpavērsiena punkts, nedaudz gan nogulēju sākumu tam.urn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:112932021-11-30T17:16:002021-11-30T17:16:002021-11-30T15:16:51Z2021-11-30T15:16:51Zes izdomāju savas realitātes - te, teiksim, sēžu bārā, strādāju slinkojot savus darbus, dzeru alu.<br />bārmene man piedāvā nogaršot alu, ko es, protams, arī daru. tomēr es kaut ko nolasu. kā kāds, kurš<br />pārāk aizraujas ar sazvērestību teorijām - es izdomāju saiknes lietām, kurām nav saikņu.<br />teiksim, es pārjautāju par alu - man liekas, ka kurš gan uzdod tik stulbu jautājumu, bet<br />par to iedomājos tikai redzot bārmenes seju, vaibstus, spēji/vāji uztveramās sejas šķeltnes.<br />es tikai pārjautāju vietu, no kurienes nāk šis alus - var bū† jau esmu piedzēries, varbū† ne.<br />šādas domas mani vago katru reizi, kad es kaut kā mijiedarbojos ar ārpasauli, katru reizi, kad <br />es dzīvoju (jo taču mijiedarbības ir dzīvošana un tamlīdzīgi).<br /><br />es pirms tam perefēri novēroju, kā viņa ar savu māti runā, viņa bija ienākusi, laikam jau<br />pavisam parasti apciemot savu meitu, noskaidrot, kā iet un tamlīdzīgi. viņa jautāja - "Tev ir pase?",<br />"Tev ir etalons?". Mani aizskāra šīs rūpes. Es, šķiet, apzinājos, ka man nebūs bērnu. Es neesmu no tiem.<br />Jaunībā nepaspēju, negadījās, tad vidusgados es kaut kā pārāk meklējos, tad tagad jau tas viss ir garām.<br /><br />Mani šausminājusi doma, ka atrastos pozīcijā, no kuras neko nevar pasākt. Es esmu tādā tagad.<br />Bet nav briesmīgi. Nav nekā. Nebūs bērnu, nu nekas, es pat nevarētu viņus iedomāties, viņu <br />nav bijuši tāpat, es neesmu neko zaudējis.<br /><br />Tas liek domāt par to, ka baidīties nav ne no kā, šis viss taču tikpat nemanāmi arī beigisies.<br />Tikpat nemanāmi, kā izdzeras mani ali un es eju prasīt nākamos. Tikai es ceru, ka nebūs nekas nākamais<br />pēc šī visa. Man pietika ar vienu.urn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:112382021-11-27T19:07:002021-11-27T19:07:002021-11-27T17:08:00Z2021-11-27T17:08:00Zes biju iegājis bārā, šoreiz lai paēstu - te pa dienām, tieši pusdienas laiku mēģina nosegt ēdināšana. ļoti garšīga,<br />ēdieni ir garšīgi. es zinu šos cilvēkus, kas ēdienus gatavo, man viņi simpatizē un esmu iemācījies ar viņiem<br />sveicināties, viņi mani atsveicina pretim. jūtos piederīgs.<br />man šī bāra bārmenes vienmēr šķitušas pievilcīgas. bet šodienas bija kas īpašs - es redzēju tumšos matus, nedaudz iestīvināto žaketi,<br />man patika skatīties - jutu smalkumu un pienākuma sajūtu. pārjautāju par zupu - man nepatīk vilties zupās, es ēdu tikai<br />biezzupas krēmzupas, citas jau kopš bērnības nevaru īsti ieēst. man māte sabojājusi priekšstatu par citām zupām. biezās, krēmīgās<br />viņa negatavoja, nebija ko sabojāt. tās tagad ir manas mīļākās.<br />tā ir krēmzupa, pasūtu. gribēšu arī veģetāru kotleti. un kafiju, bet ar aukstu pienu.<br />bet šoreiz gatavošana ir noslēpusies pagrabstāvā (vai tas ir pusstāvs?), man nav ko sveicināt. līdz sveicienam vēl nedaudz jāpagaida.<br /><br />es piesēžu turpat, kur lasīju grāmatu par 20. gs. mūziku, komponistiem, režīmiem, kas šo visu skaisto pluinīja, bet reizē<br />radīja arī ko skaistu (skatīt Mesiāna Kvartetu laika galam - <a href="https://www.britannica.com/topic/Quartet-for-the-End-of-Time">https://www.britannica.com/topic/Quarte<wbr />t-for-the-End-of-Time</a>).<br />es nemēģinu saprast, vai apsēstais benķis ir dermantīna, ādas, vai kāda cita, līdzīga, materiāla radīts. mani neinteresē<br />tādas lietas līdz brīdim, kad tām pievēršu uzmanību.<br />tās dienas, kad lasīju šo grāmatu (un es viņu tur arī izlasīju, šķiet, ka nevienu brīdi nelasīju to kur citur), man bija<br />pelēkas, es aktīvi mēģināju patverties un tad tikai no citiem cilvēkiem; man gribējās būt nomaļus. tas ir stūris.<br /><br />man patīk pārliecinātā gaita, jūtu, ka par visu ir kontrole. vārdi, kurus pasaka, ir tieši, tie nekļūdas. mati ir savaldīti,<br />bet šķiet, ka citus brīžus tos nevar. man patīk tas, ko un kā es redzu.<br /><br />protams, maska man ir novilkta un šajā brīdī Viņa pienāk pie manis un (nezinu un neatminos vairs, kas tas bija, kādi <br />galda piederumi, vai kas tāds) uzliekot roku uz ceļa saka - "tas Tu? es Tevi neatpazinu".<br /><br />ko vēl es nezinu un ko pats neatceros? bet mani taču nevarētu vainot - tās maskas taču un tamlīdzīgi.<br /><br />es ēdu zupu, dzeru kafiju, pēc brīža kotlete. man ļoti garšo kartupeļu biezenis, es reiz pat pats uztaisīju zaļu - <br />tam vajag spinātus samalt ar augu pienu un iemaisīt biezenī - krāsa ļoti cērtas. ļoti zaļa.<br /><br />es domāju, "kas Tu esi?".<br /><br />tagad jau sanākuši cilvēki, visu esmu apēdis, kafiju izdzēris, man jādodas uz nākamo bāru, pie nākamās meitenes, kuru šoreiz<br />gan es zinu. es nedaudz izstiepju roku, viņu atsveicinot. viņa neredz, tas ir normāli. esmu jau ārā, bet nepārstāju domāt<br />par aizskarto celi un to, cik ļoti man viņa patīk. es taču jau iepriekš rakstīju, ka gribu iemīlēties, pareizi?urn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:109792021-11-19T14:02:002021-11-19T14:02:002021-11-19T12:31:14Z2021-11-19T12:31:14Zkādas trīs nedēļas atlieku runāšanu ar vadītāju par darba maiņu<br />pusgadu atturējos savest kārtībā klaviatūru<br />pāris gadus atliku basa iegādi<br />ilgus laikus atlieku pateikt terapeitei, ka man viņa patīk<br />atlieku sirsnīgu izrunāšanos ar Tēvu<br />pateicu brālim, ka (kaut kādus komplimentus - arī padomu jautāju<br />atlieku LOR vizīti<br />atlieku normāla apģērba iegādi - krekli un tamlīdzīgi<br />atlieku sava finanšu rīka izveidi, tur plānotājs vai kas tamlīdzīgs, gribu kā android aplikāciju<br />es nezinu, ko vēl atlieku un ko nožēlošu, kad nāksies mirt - es par šo mēģinu runāt ar saviem draugiem, bet viņiem tā šķiet ļoti neērta tēma. tas ir tas, kas man pastāvīgi ir fonā. reiz tā bija ilgošanās, šķiet, ka esmu vīlies un vairs neilgojos. esmu savas dzīves novērotājs ,tā man šķiet, ne aktīvs tās dalībnieks. kad man bija 17 es vairāk sapratu, kas ir dzīve, es pratu orientēties. es zināju, kas jāprasa, tagad es vienkārši pieņemu. es saku meitenēm nē, kad viņas prasās uz mājām un pēc tam pārdzīvoju, ka nevienam nepatīku. man šķiet, ka man tagad ir 17 - ne mani, bet tādi parastie, parasto cilvēku 17. man ir pusaudžu problēmas<br /><br />es šodien atnācu uz bāru, domājot, ka satikšu bārmeni. viņas vietā ir čalītis, ar kuru var parunāt tikai par alu. savu prasmi runāt par alu esmu ieguvis daudz uzturoties bāros, apbraukājot darītavas, runājot ar alus meistariem. kad pa dienu bārā ienāk apmeklētāji, tad viņi mani sveicina, viņi drošvien domā, ka es šeit strādāju - tik ļoti no manis nes pēc bāra. es bārmenei gribēju vaicāt par meiteni, kuru vakar redzēju bārā. es tagad domāju par to, vai man ir vērts mēģināt iemīlēties. man vajag sapurināties, iemīlēšanās to man dotu. no otras puses esmu pieradis pie visa tikt tūlīt - pakāpeniska iemīlēšanās man būtu par sarežģītu. es vēl nedaudz padomāšu, un tad ļoti detalizēti sevi izklāstīšu.urn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:106052021-11-11T18:52:002021-11-11T18:52:002021-11-11T16:55:50Z2021-11-11T16:55:50Zpēdējā laikā tieksme atgriezties pie reiz klausītā, kas reiz sagādājis nostaļģiju, kurai tur nemaz nav jābūt<br /><a href="https://www.youtube.com/watch?v=1p-qilKyOmo">https://www.youtube.com/watch?v=1p-qilK<wbr />yOmo</a><br /><br />ir tā sajūta, ka vairs nepiedzīvošu neko, kā lai tiek no tās vaļā? visas zināmās narkotikas nepalīdz; iemīļotās - ne tik, un dzen prompour it upurn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:104422021-11-04T10:44:002021-11-04T10:44:002021-11-04T08:46:49Z2021-11-04T08:46:49Z<a href="https://www.youtube.com/watch?v=ehcVomMexkY">https://www.youtube.com/watch?v=ehcVomM<wbr />exkY</a><br /><br />kaut kā motivācija kopš 2013. ir kritusi,,,urn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:100172021-09-29T16:23:002021-09-29T16:23:002021-09-29T13:24:40Z2021-09-29T13:24:40Zdienām ilgi, stundām ilgi strādāt, neatrauties. negulēt, izslāpt. esmu iemainījis klīšanu, klimšanu pret darbu.<br />stundām ilgi meklēt risinājumu svešām problēmām, kuras sev tuvākas mēģinu padarīt, iztēlojoties, ka pats ar tām sastapšos,<br />kad darīšu ko savu.<br />es nezinu, kas būs mans - esmu piemērījis tik daudz ko un neesmu varējis pierast; pat kad pierodu, tad prasās<br />skatīties kur citur un atkal nemiers.<br /><br />nesen domāju, ka man atsakās orgāni, ka aizkuņģa dziedzeris, aknas ir beigtas. sapratu, ka ja tā, tad tās ir<br />ļoti straujas beigas. pabira raizes par neizdarītajām darba lietām, par neizmīlētajām meitenēm, par neizdzertajiem<br />dzērienem, utt. uztrauca tikai tas, lai nebūtu jāmirst pirms vecākiem, lai tētis neviltos, lai māte neraudātu.<br />bet man, godīgi sakot, māte neuztrauc - šķiet, ka apzināti viņa nav nemaz dzīvojusi, visas viņas raizes ir<br />bijušas pašas samezglojumi un šķiet, ka neko nebūtu spējīga baudīt pat tad, ja par baudīšanu nevajadzētu atskaitīties.<br /><br />un bailes no sāpēm, bailes no beigšanās, bailes no bezpalīdzības un tā, ko jau reiz esmu piedzīvojis - pie<br />pamestības un aiziešanas vēl pirms viss pa īstam ir sācies. tādēļ vienmēr esmu pēdējais, tādēļ palieku līdz beigām,<br />tādēļ ižžmiedzu visu līdz pēdējam, lai būtu drošs, ka nav palicis vēl kas ko varētu izbaudīt.<br /><br />par spīti tam, es nespējuurn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:99682021-09-26T09:35:002021-09-26T09:35:002021-09-26T06:35:19Z2021-09-26T06:35:19ZNo interactions were found between Flintstones Multivitamins and oxycodone.tommy genesisurn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:95862021-09-21T08:23:002021-09-21T08:23:002021-09-21T05:23:27Z2021-09-21T05:23:27Z&lt;3<br /><a href="https://www.youtube.com/watch?v=o77coh1WnYA">https://www.youtube.com/watch?v=o77coh1<wbr />WnYA</a>retiurn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:93022021-08-15T22:00:002021-08-15T22:00:002021-08-15T19:11:11Z2021-08-15T19:11:11Zreiz bija tā, ka mans paziņa, kurš baidoties zaudēt savu draudzeni, ar kuru man izveidojās īss, bet ļoti salds romāns, apsēkloja. meitene gribēja brīvu dzīvi, brīvu dzīvi sev un savām interesēm. dzīvot bez saistībām. dzīvot savu dzīvi.<br />lai arī tas ir noticis sen, es nespēju pārtraukt domāt par to.<br />tik dīvaini. varbūt jāapsēklo kāds radījums, lai izbēgtu pašam no sevis?jauniešiurn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:91332021-07-30T20:03:002021-07-30T20:03:002021-07-30T17:05:01Z2021-07-30T17:05:01Zes atceros, ka reiz pirmajā kursā sēdēju politoloģijas lekcijā, auditorijā pilnā ar szf studentiem, un neviens nezināja, kas ir Marsels Dišāns.urn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:89392021-06-28T19:55:002021-06-28T19:55:002021-06-28T17:00:55Z2021-06-28T17:00:55Zes vairs nemaz nekāroju peldēties, esmu par inertu tam. tad nu esot atpakaļ pilsētā un gaidot atkal savus apnicīgos laika biedrus man uznāk viegla atrauga, ko gan es daru ar savu laiku. pēdējie gadi, ko esmu pavadījis terapijā man neko nav devuši - esmu atbalsojis sevi pats. man šo trešdien (iespējams) pēdējā tikšanās ar viņu.<br />manas terapeites vienīgais nopelns ir viņas izskatīgums, esmu izzīdis viņu sausu, esmu pats sauss. es mēdzu domāt par pieturzīmēm, bet nekad nejūtos pietiekami drošs viņas izmantot.nekasurn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:85202020-09-12T10:15:002020-09-12T10:15:002020-09-12T07:34:58Z2020-09-12T07:34:58Zitin nekas nav noticis vairs - aizsprauslots vakars vislabākajās tradīcijās, pārbučots mūlis vislabākajās. tagad fiksi jāsazīmē piķis, lai atkal varētu izcelties, pēdējo reizi bija iespaidīgi. dienesta viesnīcā šovakar derētu pie skuķiem paciemoties, viņas ir tās mīklas, kuras jārisina šovakar.<br />pēdējo reizi skolai biju tuvu, kad skolotājas māte mūs pieķēra - ātri paķert un uzmaukt drēbes, prāts nejauši atskaidrojies, nezudināms smaids par to, ka klišeju beidzot piedzīvoju. ir cilvēki, kuri pa tām tikai dzīvojas, pat ar labām pežām un stingriem dupšiem, smaržīgiem vēderiem, smirdīgām mutēm un tā tālāk. es nekad nebūtu domājis, ka man pietrūks aizgājuši dupši, bet laikam šoreiz ir pienācis laiks. pēdējais sirdslauzis mani aizveda manā lielajā piedzīvojumā. tagad es, pārejot sāpēm, nepacietīgi gatavojos nākamajam. pat audzējs mani neapturēskasurn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:83462020-06-27T10:51:002020-06-27T10:51:002020-06-27T07:56:36Z2020-06-27T07:56:36Zes nezinu, kas notiek, kas notiek man apkārt un uz kurieni dodos. kā jau mēs visi. sestdienas rīts ir iesākts ar baltvīnu (fuj) un neizpistu sievieti. es vairs netiekos ar meitenēm. manā vecumā tas būtu dīvaini, nepareizi, uz mani skatītos ar nosodījuma skatieniem. peldējāmies pliki, man mācīja, kā nenoslīkt - noslēpums ir pievilkt pilnas plaušas ar gaisu un plivdēt uz muguras. gandrīz sanāca, tagad būšu drošāks ūdenī. man nav vairs bail no nāves. esmu redzējis savas iekšas vairāķ, kā būtu veselīgi. man pietrūkst viss, kas ir noticis ar mani. bet man nav vairs bail mirt un būt aizmirstam.nedzerturn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:81372017-11-12T14:22:002017-11-12T14:22:002017-11-12T14:23:49Z2017-11-12T14:23:49Zgribu pārstāt dzert katru dienu. man nav spēka tam. izmisumsov.do.urn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:77922013-06-23T03:07:002013-06-23T03:07:002013-06-23T01:15:14Z2013-06-23T01:15:14Zuzrīti, kas ir laiks īsi pirms saules uzaušanas, ir brīži, kad vēlos precīzi zināt to, ko es nīstu. vai tā būtu bijušo draudzeņu novirzīšanās no ceļa, ko tām esmu aprādījis, vai nemitīga vienas problēmas akcentēšana un tās risinājuma izpalikums ; varbūt idiotiskās sejas, kuras vazājas pa ielām - savu es nerādu, pat ja rādītu, tad stulbums nevienu nežilbinātu, kā to dara citu seju stul. mēdz gadīties, ka ejot uz māsas izlaidumu tiek palaists garām kas cits - kāda cita, tuva, bet ne pārāk, aizlaidums. nekas šausminošs, iespējams, ka vēl varēsim tikties nekad. <br />saule, sauļuks, kā to mīļi dēvēja zaņuks, vēl necepina, to daru es ar liesmu zem karotes. es vēlētos, kaut mani kāds pabakstītu un aicinātu kur doties. un rau, to jau dara manis mīlētā adata.urn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:75402013-05-30T22:51:002013-05-30T22:51:002020-06-27T08:11:56Z2020-06-27T08:11:56Zesmu saticis meiteni, kuras stāstus lasu, palasu; nevienu vēl neesmu izlasījis. <br />lietus ir tas atturošais - es un viņa un velosipēdi, zāle tikko pļauta. pilsētas dome nopietni izturas pret savu tēlu, kā novada sakoptākā pilsēta - zāles pļāvēji ir uzcītīgi, to operatori ir tumši - saulē iedeguši, acīm piemiegtām; saulē mani cepina, to godinot uzvilktie šorti atklāj odu sakostos ceļus. tie ir nesmuki, sakasītās pumpas ir sarkanas, baltā āda pleķaina. nekas, šogad es nosauļošos. bet iespējams līs. šodien es palikšu bez tevis, lietū tu vienmēr paliec mājās. <br />("tu esi tik skaista, neej mājās viena", sakāmais kautrības nosargāts)baurn:lj:klab.lv:atom1:reimonds_pols:72322013-04-05T17:22:002013-04-05T17:22:002013-04-05T15:05:44Z2013-04-05T15:05:44Zmans darbs ir mana iespēja satikt, modri sveicināt skaistas (no tām skaistajām dažas ir smalkas) sejas, skaisti tērptas miesas. man kājās tēva apavi, tie ir tieši tik novalkāti, cik novalkājis viņš. mana kāja ir ērti iegulta - dažbrīd, man šķiet, es pat runāju kā tētis to mēdza darīt. meitenes - jaunās, smalkās sievietes skatās kā es žestikulēju, klausās, kā runāju. šeit nav svarīgi ko teikt, svarīgi to darīt piesaistoši. pie kafijas automāta palaižu, durvis atveru, priekšrokdotā laipnībā ļauju tām doties pa durvīm pirmajām. dāmas man dažreiz klusi nosaka čukstošu paldies, pateicības es krāju, pēc darba mēdzu tos atsaukt atmiņā. balsis es atceros labi - mēdzu šos čukstošos paldiesus izstiept, proti, iztēloties ka šie čuksti man vēsta ko vairāk. es staigāju pa māju, staipu sev līdzi šīs savāktās balstiņas. viņas ir mani sarunu biedri, prasu - ko ēdīsim vakarā? iztēlojos, ka omleti manis piesavinātā balstiņa ēdīs - to es arī cepšu. tētis man mācīja cept omleti, tagad, pateicoties viņam par šo prasmi, es omleti dziļā un pietātes apdvestā pateicībā dalīšu ar tādu balstiņu, ko tētis novērtētu.