July 4th, 2008

• Ievadvārdi "Domām katrai dienai" 2009. gadam
• 7/4/08 12:11 am
• Ļoti aktuāls un jēgpilns vēstijums, kuru gribējās pārpublicēt.
  
  
  Šis ir īpašs izdevums un īpašs laiks, kurā izdevums nāk klajā. Laiks, kad ir ekonomiska (politiska, idejiska utt.) krīze. Kā mēs zinām no psiholoģijas, krīze – tā ir iespēja. Krīze ir dzīves līniju (sižetu) krustpunkts, dzīves ceļu pārmijas vieta. Punkts, kurā iespējami pagriezieni un maršruta korekcijas. Tas ir periods, kurā prātā dzimst vairāk jautājumu nekā citkārt (Kāpēc? No kurienes? Ko iesākt? Kā izdarīt?) un daudz lielāka nozīme ir idejām un impulsiem. Vēlāk visu noteiks spēki, kas veidos nākamo dzīves ceļa etapu, tautas mērogā – vēsturi, un mēs katrs esam gan šīs vēstures rakstītāji gan lasītāji. Tas ko mēs redzam aiz loga, ko varam noskatīties televīzijas raidījumos vai izlasīt internetā, ir kolektīvs domraksts (patīk mums tas vai ne), kopējs dzīves audums, kurā mēs katrs ieaužam savu pavedienu...
  
  Krīzes punktā mēs savu pavedienu varam aptvert, apzināties, varbūt – izmainīt un pārvērst.
  
  Jebkuram procesam uzņemot gaitu, rodas apstākļu vara un inerce, tas kļūst grūti aptverams, nemaz nerunājot par iespēju kaut ko izmainīt. Procesa gaitā ir grūti pat saprast – kas notiek, piemēram, valstī: privatizācija vai tautsaimniecības izlaupīšana, investīciju piesaiste vai ražošanas iznīcināšana, nacionālu interešu aizstāvēšana vai nodevība, rokrokā ar sabiedrības šķelšanu. Grūti saprast kādēļ varas vīri un sievas, kuriem ir augstākā izglītība, gadiem ilgi nespēj radīt perspektīvu tautsaimniecības programmu. Varbūt tā ir apziņas īpašība, kurā perspektīva, kā dimensija vēl vispār nepastāv (kā bērniem nepastāv vakardiena un rītdiena, bet ir mūžīgais „tagad”)? Vai arī perspektīvas dimensija tiek vienkārši izstumta no apziņas, lai varētu izmantotu šī brīža stāvokli. Lai gan vairāk izskatās pēc apziņas īpašības, jo pieaudzis cilvēks it kā zina, ka laiks agri vai vēlu visu saliks pa plauktiem un pret iekšējo tiesnesi nekādi medikamenti taču nelīdzēs. Un vēl ir tāds spēcīgs arguments kā nāve, caur kuras adatas aci nekāda bagātība neizies cauri...
  
  Varbūt procesi, kļūs saprotami, kad vēsturnieki tos nosauks un aprakstīs, bet ikvienam individuālajos krīzes periodos ir vajadzīga pārorientēšanās savas dzīves koordinātēs, it kā jāpakāpjas iespējami augstā vietā, lai pārredzētu dzīves mērogus un rastu jaunus.
  
  Mēs esam tā veidoti, ka augstāko skatpunkta „vietu” mums nodrošina reliģija. Taču ar piebildi, ka tai jābūt reliģijai savā būtībā, nevis, „opijam tautai”, kas nemodina sapratni, bet, tieši otrādi, iemidzina. Un ja sapratne apskaidrojusi apziņu un radījusi alkas pēc citas dzīves – jaunai apziņai vajadzīgs jauns dzīves veids, tas jāmācās. Un to nevar iemācīt neviena no vecajām reliģijām. Pie visas cieņas pret kristietību, budismu, dainām u.c., jāsaprot, ka pirmkārt, tas viss ir sniegts laikmetos, kad cilvēku apziņa bija kolektīva, otrkārt, dzīves veids gadsimtiem bija nemainīgs un stingri reglamentēts. Bet mūsdienu raksturīga iezīme ir pasaules dinamisms, kurā vajadzīgs ik brīža kreatīvs apziņas stāvoklis nestandarta situācijās. Senie raksti mums sniedz informāciju par Diženajiem kosmiskajiem Principiem (Mīlestību, Patiesību, Gudrību), bet nesniedz metodes kā šos Principus paust sarežģītajā šodienas realitātē, kurā pastāv piemēram marketings, konkurence, inflācija un kredīti (par jumtu virs galvas). Tādēļ ar individuālu apziņu nepietiek, vajadzīga jauna kopuma apziņa – Veseluma apziņa un dzīve Veseluma dēļ. Un vai šodien var būt konstruktīvāka attieksme pret dzīvi, kā pret skolu, kurā mums ir jāapgūst noteikta mācību viela? Tādēļ Skolotājs Beinsa Duno runā par jaunu dzīves veidu kā par skolnieka ceļu.
  
  Jau trīspadsmito gadu iznāk “Domas katrai dienai”, kas īstenībā ir domu graudi, kas “izknibināti” no klaipiem – skolotāja lekcijām, mēs ceram, ka reiz pienāks laiks izdot arī tās.
  
  
  Autors: Simons Bizuns
  Avots: Astropolis
  
• Current Music: Gabriel & Dresden ft Andain- Here is the House
• 0 commentsLeave a comment