June 11th, 2003

• 6/11/03 04:16 pm
• bļā... baigais emocionālais besis. domāšanas diskomforts...
  vismaz bija pirms kāda laika. izgāju ārā pastaigāties. jūtos labāk.
  
• 5 commentsLeave a comment

• 6/11/03 05:52 pm
• tikko iekš www.tv.lv noskatījos vieno no futūršoka raidījumiem par stresu. Fakts tāds, ka stress izraisa lielāko daļu no ķermeņa slimībām, sākot jau ar depresiju, kas ir visīstākās stresa sekas. Un ka tendence stresotāju skaitam pieaugt paliek spēkā. Tas mani drusku nobesīja un lika aizdomāties, kāpēc tieši tagad? Kāpēc tieši tagad tie n-tie procenti pasaules iedzīvotāju cieš no stresa? Kāpēc nekādos senajos šumeru rakstos nebija nekas par to teikts? Kāpēc bībele klusē par šito fīču? Agrāk kā sods atnāca mēris, visus sodīja un punkts. Tagad nekas tāds nenotiek, bet sanāk tā, ka ar stresu cilvēks soda pats sevi, piesaucos dažnežadākās slimības.
  
  Zināms, ka rietumu medicīna cīnās ar sekām nevis ar cēloni. Sekas ir tādas, ka kaut kāda tur figņa sāk izdalīties nervu šūnās, vai kaut kas tamlīdzīgs, neklausījos īsti. Akei jā... tas ir tiesa, tā patiešām notiek. Un kāpēc tā notiek? Tāpē, ka pēkšņi notiek kaut kāda ķīmiska reakcija? WRONG! Mans uzskats ir, ka tas notiek tāpēc, ka cilvēkam ar domāšanu kaut kas nav kārtībā... Nu ne jau gluži šizofrēniķis, bet tas, ka vairs nav pats sava prāta saimnieks, atsājot saimnieka lomu citiem.
  
  Viss, ko es gribu teikt, ir, ka stress ir pārmēra prasīgums pret sevi un bažas, ka tu to nespēsi paveikt. Teiksim tu pats sevi sāc gruzīt dēļ tā, ka tev boss uzbraucis, vai arī citiem nepatīc vai arī kaut kas tamlīdzīgs un katram no mums tik ļoti pazīstams. Un kā labā? Savā. vai? Tu centies izpildīt citu prasības un domā, ka tā tu sevi uzlabo un tajā pašā laikā domā cik šausmīgi būs tad, ka tevi piemeklēs neveiksme. Dzīvojot pēc šāda principa, nav redzams gals, kad tu varēsi beigt uztraukties un sevi itkā "uzlabot", jo pārējo prasīgums jau nepārstās augt. Tam vēl piedevām raidījumā teica, ka bez stresa jau iztikt arī nevarot, jo tā ir kāds stimuls, kas tevi dzen uz priekšu. Uz priekšu jā, bet kurā virzienā? Tev vēlamajā vai arī apkārtējo tuvredzīgo skatu vērstajā virzienā? Cenšoties darot kaut ko tādu, ko tu nevēlies, tu piespied iet sevi ne tajā virzienā, kur tev patiesībā būtu jānokļūst, akli ticot, ka "citi gan jau labāk zinās". Mīļo cilvēk, pārstāj būt tik prasīgs pret sevi, lai tie pārējie idioti skrien tik ātri un tālu, cik viņiem vajag. Varbūt arī viņi vienu dienu sapratīs, kur sevi dzen...
  
  
  Es sev piedāvāju risinājumu:
  1) Mīli sevi.
  2) Piedrāz citus [tb. domāšanas līmeni, kritiski izturoties pret visu, ko tev kādreiz mēģina ieborēt]
  3) Ja kaut ko dari, tad dari tikai tāpēc, ka tas process tev sagādā prieku un galamērķis neliks vilties. Darīt kaut ko, cerot, ka dēļ tā, lai apkārtējiem izpatiktu, tu patiesībā savu pašvērtējumu pakļauj citiem, ļaujot viņiem ar to darīt, ko vēlas.
  
  es tomēr uzskatu, ka var iztikt dzīvē bez stresa. nu vismaz uz to tiekties un samazināt līdz minimumam. jo pašreizējā sabiedrībā ignorēt pilnībā ir grūti, jo tad pārējie uzbāzīsies ar savu pretīgo "ak kā nu tā?; kā tā var?; man neviens tā nemācija, a kāpē tu tā vari?" a vo bļa gribu un varu. punkts. kļūšu par budistu, piedrāzīšu uztraukumus. ejiet dirst.
  
  postu rakstīju sev, lai kādreiz pārlasot varētu pārbaudīt vai neesmu nogājis no sava ceļa un vai savā dzīvē pēkšņi neesmu sev piešķīris sekundāru lomu.
  
• Current Music: Menuets - Makonitis un makonite
  Current Mood: ordinary
• 6 commentsLeave a comment