December 20th, 2002

• aaa.... pagiras... blaaa
• 12/20/02 12:23 pm
• vakar atkal pieraadijaas vecais senlatviesu ticeejums... proti, ja vakaraa dzer, tad no riita galva saapot... tieshaam saap... :((
  
  kaapeec cilveeki vienmeer atceras, cik suudiigas ir pohas, tikai tad, kad vinas pienaak? laikam domaa, ka vakara dzerstina jautriiba atspeeko riita nelabumus... waaaa.. reizeem varbuut...
  blaa chista sajuuta nav no patiikajaam; plus veel, ja sanaak iedirst kaut kaadu shito weblogaa par bezakara teemu.... ai... i'm going slightly mad...
  
• 1 commentLeave a comment

• we are all the same... fighting for one cause
• 12/20/02 06:15 pm
• "fuck"... es nodomāju, redzot kārtējo ubagu sēžot stacijas laukumā tieši ceļā pārējiem gājējiem... drusku jau nekaunīgi bija, sēdēt un ubagot naudu, pa vidu trotuāram... bet ja padomā vēlreiz, kuram reāli nav pohuj par viņu? tāda laikam ir cilvēka daba... ja tevi nepamana, tad dari visu, lai pamanītu... visu...
  
  ej nu lābi... pietix sviesta... galvenokārt, kāpēc es par šito iedomājos, ir doma par to, cik droši mēs varam būt, ka pēc pāris gadiem mēs nebūsim viņa situācijā? varbūt pat vēl ļaunākā... tas nekas, ka tev pašlaik nekā netrūkst... nu es domāju tādā ziņā, ka izdzīvot vēl var... padomā, cik daudz ar tevi var notikt tavas dzīves laikā... gan labs, gan slikts. ir tik daudz veidu kā izputēt. tikt aplaupītam, ciest ugunsgrēkā... 100% drošs par savu mantisko stāvokli nevar būt nekad. darbs? viņs var būt un rīt var arī nebūt... šodien tu esi prezidents, rītā tevi notriec mašīna un tu 6 mēnešus guli slimnīcā... tevi noteikti ar atplestām rokām gaidīs atpakal... dirslaižas un karjeristi jau trešajā dienā metīsies cīņā par tavu darbu. protams sētnieka vakance vienmēr agri vai vēlu atradīsies, bet vai ar to varēs reāli izdzīvot?
  drošs par savu labklājību nekad nevari būt. jā mums ir sociālās palīdzības dienesti un nabagmājas, un noteikti visi tagad uzelpo... "jā.. ja būs sūdi, valsts mums palīdzēs"... diemžēl tas ir far from reality.
  būtībā tev vislaik ir jābūt kaujas gatavībā. jācīnās par izdzīvošanu... nožēlojami ir tas, ka mums jau no mazotnes tiek barots, ka par mums parūpēsies... bērniem jau bērnībā tiek iezubrīts, ka "lielais onkulis(lasi, lielie monopoluzņēmumi) par tevi parūpēsies... nedari neko. tas nav tev jādara... ja ko vajadzēs mēs to izdarīsim tavā vietā". varbūt Latvijā tas nav tik izplatīti, bet 'augsti attīstītajos rietumos' tā ir sevišķi bieža parādība. lielajiem uzņēmumiem ir izdevīgi cilvēkos saglabāt patērētāja psiholoģiju. viņiem ir bail, ka kāds spējīgāks par viņiem var attapties un saprast, ka viņam tas nav vajadzīgs. tomēr šeit lielisku darbu veic monopolistiskā audzināšana jau no bērna kājas. ar tās palīdzību risks, ka kompānija vairs nekontrolēs visu tirgu, tiek samazīnāts līdz minimumam.
  būtībā es neredzu nekādu atšķirību starp mūsdienām un laikiem, kad cilvēki klejoja apkārt un cīnījās par dzīvību, nogalinot citus. šodien nekas nav savādāk, tā pati cīņa vien ir... protams neviens netiek noganāts, bet rodas stiprākie, kuri savā pakļautībā tur vājākos... princips tas pats, tikai šodien galvenais ierocis ir nauda. kautkas man liek domāt, ka kādreiz bija vieglāk... nebija visu to stulbumu un cīņas par kaut kādu tur naudu... bija vienkārši jautājums tu paliec dzīvs vai nē. simple as that. cilvēks ne ar ko neatšķīrās no dzīvnieka, bet, ja godīgi, ar ko, lielos vilcienos ņemot, tagad cilvēks atšķiras no dzīvnieka.
  
  P.S. karoče morāle ir tāda, ka nekad nevajag atslābināties un samierināties ar to, kas tev ir. tu esi pelnījis vairāk. daudz vairāk. vienmēr ir jābūt gatavam kādam pārgriezt rīkli (lasi, izputināt), jo ja tu to nedarīsi, tad kāds cits to izdarīs ar tevi.
  
  P.S.S. ai neklausieties mani... man šodien ir pohas :)))
  
• Current Music: Pixies - Where Is My Mind
  Current Mood: crazy
• 4 commentsLeave a comment