Why are my genetics such a bitch?

Šodien, kad nācu mājās no filmu nakts, beidzot atradu, ko es visu laiku biju meklējusi. The edge feeling. To, kas bija pazudis pirms kāda laika, savā vieta atstājot apokaliptiskās nojautas.

Pustumsa, zvaigznes, viegla tveice, kas liek sviedru pērlītēm uzmesties uz virslūpas, klusums, kuru iztraucē tikai kedu zoļu radītais troksnis uz asfalta. Attālas skaņas no kalna - protams, ka es neaizgāju, tas vairs nešķiet tik svarīgi, kā agrāk. Manu paaudzi jau ir nomainījusi nākamā.

īstenībā jau negaisa laikā es to atradu - stāvot pie pirmās vietas, kur es iemācījos dzīvot un vērojot zibeņus, kas bija skaisti un nāvīgi vienlaicīgi, es sajutu, ka kaut kas mainīsies. Es atkal esmu uz malas, raugoties uz tukšumu zem sevis, bet neļaujot tam mani pārņemt.

Zvērs ir ieslēgts atpakaļ. Bet cik ilgi? Kad tas atkal parādīsies, lai sagrābtu savu mīļāko lelli un raustītu, pluinītu un plosītu to, līdz no tās ir palikuši pāri tikai pāris diegu gali un pāris skrandas? Un cik daudz man būs jāzaudē šoreiz.

No tumsas nav jābaidās. Jo vienīgais, no kā tu patiešam baidies, esi tu pats.

But noone else can see,
The preservation of the martyr in me.