Why are my genetics such a bitch?

Dziļdomīgi sēžu, klausos Toriju un Doktoru Stīlu un mēģinu sagremot kārtējos sviestus, ko es tikko par sevi uzzināju.

Uz kursiem biju, un, kontriķi rakstot, sapratu, ka ar mani ir galīgi pēcpusē, jo man likās, ka es nesapratu NEKO. Vismaz bija vērts uzzināt, ko es nezinu.

Jaunie zābaki ir jāienēsā, bet tā tiem nav ne vainas.

Izskatās, ka sestdien braucam uz TNBC pārtiju. Īstenībā gribās pat ļoti.


I guess I'm pulling an all-nighter because I have "inspireišan" XD

Tikko stāvēju uz lodžijas - debesis pilnīgi skaidras, tāds skaists, bats mēness, fonā šībrīža mīļdziesma "Maybe Someday" un tad es sapratu...

Dzīve ir skaista un ir jābeidz krāt cilvēki kā aizvēsturiskas apsveikuma kartiņas, ir tomēr jāpalaiž. Un tad var dzīvot pa īstam. Lai viņi paliek tikai atmiņas.

Ir jādzīvo. Un tagad.

No, I won't do it again
I don't want to pretend
If it can't be like before
I've got to let it end
I don't want what I want
I've had a change of head
But maybe someday
Yeah, maybe someday

I've got to let it go
And leave it gone
Just walk away
Stop it going on
Get too scared to jump
If I wait too long
But maybe someday, yeah
[...]
If I could do it again
Maybe just once more
Think I could make it work
Like I did before
If I could try it out
If I could just be sure
Then maybe someday is the last time
Yeah, maybe someday is the end
Or maybe someday is when it all stops
Or maybe someday always comes again...
http://www.youtube.com/watch?v=xT6AblX0WcE